Svami Šivananda Sarasvati no Āsamas
Jogas terapija jeb slimību ārstēšana ar jogas metodēm
Alises Ekes padomju pagrīdes tulkojums.
Oriģinālizdevums 1957.gadā Kalkutā
“Yogic therapy or Yogic way to cure Diseases”, Shivananda Math (Umachal) Yogashram, Kamachja Canhati 10 – Assam, India, Grāmatu angļu valodā tulkojis Dr. Birešs Čandra Ukils
– Veltījums –
Lai visa dzīvā radība būtu laimīga,
Lai visi dzīvotu labklājībā,
Lai visi redzētu Gaismu, kas pilna žēlastības,
Lai neviens nekad vairs nesastaptos ar ciešanām.
Jogas terapija
Priekšvārds
„Jogas terapija” ir mūsu grāmatas „Joga-Bale Rog Arogia” bengāļu valodā iznākušā trešā izdevuma angliskais variants. Šīs grāmatas VI daļa (Diētas principi) ir ņemta no bengāļu grāmatas „Khadja-Niti O Šišu-Palan” (Diētas principi un bērnu audzināšana).
Mēs neuzskatām, ka šis izdevums būtu pilnīgs. Mums nebija iespēju bagātināt šo publikāciju ar ilustrācijām uz mākslas papīra; kā citas neveiksmes var atzīmēt tulkojumu un korekciju, bet pati galvenā problēma bija finansu trūkums. Visi iepriekš minētie trūkumi faktiski ir dabīgs rezultāts tādam nabadzīgam uzņēmumam kā šis.
Indieši savus nabadzīgos, puskailos, bet nesavtīgos mūkus vienmēr ir saukuši par Maharadžām – t.i. karaļu karaļiem. Cēlonis tam, kā vismaz šīs zemes vienkāršie ļaudis domā, ir, ka šo mūku sirdis ir piepildītas ar Dievišķo zināšanu bagātībām un Dievs tos mīl par atsacīšanos no šīs pārejošās dzīves bagātībām un lepnības. Tāpēc šie mūki ļaužu acīs ir Maharadžas.
Tā nabadzības spiedogs šīs grāmatas noformējumā, ko izdevis nabadzīgs Maharadža, nepārsteigs un mums tās āriene neliksies arī apkaunojoša. Mēs būtu varējuši izbēgt no šī nabadzības spiedoga, uzticot šo darbu kādam izdevējam. Bet, ja grāmatas cena šinī gadījumā būtu lielāka, tā būtu ārpus parasto ļaužu pirkšanas iespējām. Šie un citi apsvērumi pamudināja mūs veikt šo darbu pašiem, neskatoties uz mūsu nabadzību. Visas iepriekšējās kļūdas mēs izlabosim nākošajā šīs grāmatas izdevumā.
Šīs grāmatas bengāļu izdevums tika ļoti augstu novērtēts. Mēs jau esam publicējuši šīs grāmatas trešo izdevumu. Esam pārliecināti, ka arī angļu izdevums kļūs populārs un drīzumā tiks publicēts arī otrs labāks izdevums.
Pirmo šīs grāmatas daļu tulkojis advokāts Sri Adžit Prasad Čovdheri, bet pārējās – mūsu cienījamais doktors Birešs Čandra Ukils. Viņš izpelnījies sevišķu ievērību , pārtulkodams šo darbu neparasti īsā laikā, pie tam neatraujoties no saviem grūtajiem ikdienas pienākumiem. Bez tam Dr. Ukils bija sevišķs palīgs korektūrā. Advokāts Sri Nripendra Čandra Dutta Roi un M.A.B.T. Adžit Kumar Sen bijuši daļēji palīgi dažādos darbos, kas bija nepieciešami šīs grāmatas publicēšanai. Mēs arī esam pieņēmuši naudas ziedojumus šī darba publicēšanai, atlikušo vajadzēja aizņemties.
Mēs esam pateicību parādā tulkotājiem, ziedotājiem, aizdevējiem un visiem, kas palīdzējuši publicēt šo darbu, mēs pateicamies tiem un vēlam visu to labāko.
Rašpurimā Autors
- gada 7. novembrī
Priekšvārds pirmajam izdevumam
Cīņa pret slimībām tikusi atzīmēta jau kopš cilvēces pirmsākumiem, kad bija nepieciešamība iegūt ārstnieciskās zāles no četriem dažādiem pirmavotiem – proti – no augu valsts, minerāliem, no dzīvnieku valsts un no tām pašām indēm, kas izsauc slimības. Ļaužu nezināšana, kā šādas zāles iedarbojas uz cilvēku organismu, turpina eksistēt arī mūsu dienās, jo zināšanas mācībā par slimību izcelšanos (etioloģija), fizioloģijā, anatomijā un fizikālā ķīmijā ir visumā niecīgas. Tāpēc arī mūsu labākie ārsti labākā gadījumā ir tikai labi empīriķi. No šejienes radies sarkastiskais sakāmvārds, kas dzīvo tautā un kam ir sekojoša doma: „Iesācējam jānonāvē vismaz simts pacientu ar ārstnieciskajām indēm, ko viņš izraksta, vienkārši tādēļ, lai iegūtu elementārās zināšanas par ārstnieciskajiem līdzekļiem, bet tam, kas sevi dēvē par ārstu speciālistu, jānonāvē tūkstoš pacientu, pirms viņš iegūst kādas labākas zināšanas par zālēm.”
Slimības nekad neatstāj tos, kas vienmēr tiecas pēc ārstu palīdzības un zālēm pat pie niecīgākās pašsajūtas pasliktināšanās. Tiklīdz vecās slimības ir apkarotas, viņiem atkal uzbrūk jaunas, viņi vienmēr ir piesaistīti pie gultas un beigu beigās panāk savu priekšlaicīgu nāvi.
Daļa inteliģentu cilvēku jau agrāk ar šausmām atzīmēja zāļu tālu sniedzošos, veselībai kaitīgo iespaidu. Tas ierosināja viņus novērot ārstēšanas metodes, kuras izmanto putni un zvēri. Mājas sunim, piemēram, patīk gavēt kādu zināmu dienu, nepieskaroties pat vismīļākajiem ēdienam, bet noguļot saulē pusi dienas vai pat visu dienu, līdz viņš atkal kļūst dzīvespriecīgs radījums. Pēc gavēņa un saules vannām viņš atkal skraida apkārt un uzņem barību. Mājas kaķis bieži dara tāpat, kad viņš ir slims. Viņš nepieskaras barībai, bet košļā zāli, atvemj to atpakaļ līdz atkal kļūst par mūsu mīluli. Mājas govs, juzdama drudzi, izvairās no barības, mierīgi guļ dīķa malā un bieži daudz dzer. Šāds vienu vai divas dienas ilgs gavēnis, bagātīgos daudzumos dzerot ūdeni, pasargā to no šīs slimības.
Šīs ārstēšanas metodes, kuras pieņēmuši putni un dzīvnieki, ir ierosinājušas cilvēkos domas par zāļu nelabvēlīgo ietekmi un atklājušas tā saukto Dabas dziedniecību. Rezultātā ūdens ārstniecība, Saules peldes u.c. kā ārstēšanas metodes bija atklātas jau Vedu laikos. Vedās vietām var novērot atsaukšanos uz šīm metodēm. Tādā veidā kā ārstniecība ar zālēm, tā arī Dabas dziedniecība ir attīstījušās līdztekus no antīkiem laikiem līdz par mūsdienām.
Vardarbības nepielietošana, draudzība, mīla un visu aptveroša brālība, kas tika sludināta senajās sāgās ir tik zemu kritusi, pieņemot mantīgās pasaules reālo seju ar lepno inteliģentu konservatīvismu un egoismu, ar feodālo šķiru varas kāri, ar tirgotāju nožēlojamu, zemisku alkatību un dzīšanos pēc peļņas. Senie ideāli palika sastingušā formā, aptverot tikai kādu daļu no garīgās pasaules, līdzīga nelaime ir skārusi arī medicīnas pasauli.
Zāļu atklājēju žilbinošā reklāma un kliedzošā propaganda ir izspiedušas pašas dabiskākās ārstēšanas metodes. Rezultātā zāļu atklājēji ir kļuvuši neaizskarami, bet dabiskās ārstniecības metodes ir palikušas sastingušā stāvoklī.
Lielākā daļa cilvēku prātu vienmēr bijuši pasīvi pret nopietnām apcerēm. Tie ir standarta ceļa gājēji, kas viegli padodas propagandai un publicistikai. Un tieši tādēļ pat šodien slimajiem dabiskās ārstēšanas metodes ir palikušas apslēptas un nezināmas. Izņemot nedaudz domājošu personu, neviens vairs neseko šīs ārstēšanas metodēm.
Mūsu valsts jogu ārstniecības metode ir vienīgā pilnīgā dabiskās ārstēšanas metode, jo tā ieslēdz sevī visu – izārstēt slimību, atbrīvot organismu no atkārtotas saslimšanas iespējām (recidīva), pacelt ķermeņa vispārīgo tonusu un profilaktiskos spēkus. Zāles var gan uz laiku slimību izārstēt, bet tās ar savu sekundāro indīgo ietekmi grauj veselību no iekšienes. Bet slimību var arī uzveikt ar pārdomāt gavēni, ūdens procedūrām, dūņu aplikācijām, saules peldēm utt., kā to māca Dabas dziedniecība, pie kam šīs metodes nerada nekādas sliktas sekas, kā to dara zāles, tās arī neaizkavē normālas veselības atgūšanu. Tādēļ Dabas dziedniecība cilvēka veselībai ir labvēlīgāka kā medikamentozā ārstēšana, kaut arī bieži ir nogurdinoša un prasa zināmu laiku. Dabas dziedniecībai ir arī savi trūkumi. Tā var izārstēt tikai uz laiku, bet nespēj nostiprināt organisma vājās vietas, lai radītu dabīgu šķērsli slimībām nākotnē.
Atšķirīgas īpašības ir Jogai – tā var izārstēt slimības un garantēt profilaksi neierobežotu laiku.
Jogas metodes – Asanas, Mudras, Pranajamas uc. nostiprina nervus, muskuļus, artērijas, dziedzerus, sirdi, plaušas utt., tādā veidā ķermenī nevar iekļūt ne mikrobi, ne slimības. Tādēļ Jogas metodes var pretendēt uz visaugstāko vietu visu ārstēšanas sistēmu vidū. Šī Jogas zinātne, ko atklājuši mūsu gudrie sentēvi, ir pasaules brīnums un nenovērtējams dārgums cilvēcei.
Jogu dziļās un precīzās zināšanas anatomijā un fizioloģijā deva viņiem iespēju atklāt Jogas mācību, kas nes svētību visai cilvēcei.
Mūsu dienās dažu dziedzeru un to iekšējās sekrēcijas funkciju atklāšana izraisīja revolūciju visā Rietumu medicīnas zinātnē, kamēr 500 gadus atpakaļ par šiem dziedzeriem un to funkcijām bija niecīgas zināšanas vai to vispār nebija, turpretim vienkāršiem domātājiem (Indijā) bija pilnīgas zināšanas par šiem dziedzeriem. Viņi ir atstājuši mums vienkāršas Jogas metodes, kuras viņi ieteica, lai uzturētu dziedzerus veselus un lai tie pareizi funkcionētu.
Ārstēšanas mākslas mērķim jābūt ne tikai slimību dziedināšanai, bet gan to novēršanai un tikai Jogas sistēmai ir spējas novest cilvēci pie šā mērķa. Tās ir vienkāršas, praktiskas metodes, kas der gan piecgadīgam bērnam, gan deviņdesmitgadīgam sirmgalvim. Šo vienkāršo vingrinājumu izpilde kopā ar atbilstošu diētu un pareizu dzīves veidu radīs neuzņēmību pret slimībām, saglabājot jaunību līdz pašai nāvei. Šī grāmata tika publicēta ar noteiktu mērķi – šai brīnišķīgajai Jogas mākslas filozofijai jāiekaro visu neatkarīgās Indijas pilsoņu prātus, pilsoņu, kuri cieš no nabadzības, slimībām un priekšlaicīgas nāves.
Šī publikācija balstās uz pietiekošu personīgo pieredzi, jo autoram ir bijusi iespēja šīs metodes izmēģināt pie slimajiem. Šī grāmata Joga-Bale-Rogarogia (Jogas terapija) tika uzrakstīta ar tādu mērķi, lai mūsu praktiskā pieredze Jogas metožu pielietošanā veselības saglabāšanai dotu iespēju katrā indiešu ģimenē dzimt veseliem bērniem; tai jāpadzen slimības un priekšlaicīga nāve no visas cilvēces.
Lai paskaidrotu saslimšanas cēloņus, mums jāpievēršas medicīnas zinātnei. Ajurveda ir Jogas jaunākā māsa (abas šīs mācības ir mātes Vedas bērni). Tādēļ, lai apskatītu slimību cēloņus utt., mēs pieturējāmies tieši pie Ajurvedas, kā arī griezāmies pēc palīdzības gan Rietumu Medicīnas zinātnē, gan Dabas dziedniecībā, vietās, kur Ajurveda ir vai nu pārāk lakoniska vai neskaidra. Tādejādi, rakstot šo grāmatu, mēs lielākā vai mazākā mērā esam pateicību parādā ne tikai Jogas rakstiem, bet arī visai pieejamai literatūrai Ajurvedā, Alleopātijā un Dabas dziedniecībā – visam, kas veltīts slimo ārstēšanai. Mēs esam pateicību parādā visu šo grāmatu autoriem.
Om šantih, šantih, šantirom.
Svami Šivandana Sarasvati
Umačal Ašram.
P.O. Kamakhja, Kamrup.
Assam (Indija)
Dvipanvita
1357 B.S.
(1950. g. oktobris)
Jogas terapija
(Droša metode kā ar Jogas vingrinājumu palīdzību izārstēt visas slimības)
- daļa
Fizioloģija un patoloģija Jogašastrā
Jogas mācība ir kā pērle milzīgajā zināšanu okeānā, ko sauc par “Vedu”. Joga-šastrai ir vairākas nozares, tādas kā Hatha-joga, Laja-joga un Radža-joga. Parasti Jogu praktizē vai kultivē ar vienu galveno mērķi – iegūt augstākās zināšanas sevis izteikšanā vai glābšanā. Bet tai ir arī cits mērķis, proti – ķermeņa bagātināšana, uzlabojot veselību, fizisko neuzņēmību pret slimībām un palielinot pretošanās spējas vecuma nespēkam.
Bez dziļām zināšanām radīšanas noslēpumos nav iespējams saprast ķermeņa noslēpumus, jeb fizioloģijas zinātni. Pats par sevi saprotams, ka bez pienācīgām fizioloģisko principu zināšanām nav iespējams atrast slimību cēloņus vai radīt nevainojamu ārstēšanas sistēmu. Ar šīm idejām un teorijām attiecībā uz pirmsākumu vai radīšanas procesu, jogi ir rūpīgi nodarbojušies tādos plaši pazīstamos Jogu traktātos kā Patandžali darbos, Joga-Daršan, Šiva-Samhita un to komentāros. Šīs grāmatas ierobežotajās lappusēs nav nozīmes atstāstīt šo darbu saturu visos sīkumos, tādēļ mēs ierobežosimies ar tādiem jogu darbu aspektiem un teorijām, kas prasīs galveno fizioloģijas principu izskaidrošanu. Lielākajā daļā jogu darbos sevišķi uzsvērti Kapila (Sankhia) radīšanas teorijas viedokļi. Daži jogu autori pieņēmuši radīšanas teoriju tādā veidā, ka tā izklāstīta Vedentās vai Tantrās. Daži autori centušies harmoniski saistīt dažādās radīšanas teorijas, kas izklāstītas Vedantā un Sankhiā. “Prokoroti Sarvamiti Prakritih” ir Tas, kas visu rada, vai tā primārā matērija, no kuras viss attīstās un to sauc par Prakriti. Saskaņā ar Tantru “Prakriti” ir mistisks, bet apzinīgs spēks, kamēr saskaņā ar Sankhia tas ir mūžīgs, neapzinīgs pirmsākums (Džada Prakriti). “Prakriti” sastāv no trīs gunām jeb pirmavotiem, tie ir Sattva, Radžas un Tamas. Šo trīs sastāvdaļu – gunu vienība atrodas tādā līdzsvara stāvoklī, kas ir neaktīvs un netverams. Milzums zemes veidojumu sākuši savu eksistenci kā rezultāts pārejai no haosa līdzsvara stāvoklī. Tāpēc Prakristi kopā ar šiem trim savienotajiem pirmavotiem jeb spēkiem – “Sattava”, “Radžas” un “Tamas” veido jeb rada veselu rindu veidojumu gan dzīvajā, gan nedzīvajā dabā.
“Sattava-guna” ir līdzīgs mirdzošam pirmavotam. Saprotamākā valodā izsakoties, tas ir dvēseles spēka sākotnējā pulsācija. “Radža” nozīmē spēku vai enerģiju. To var uzskatīt par varošā spēka pirmatnējo vibrāciju. Šis kustīgais spēks vai enerģija rada un iznīcina visu esošo. Rietumu filozofu vārdiem sakot, to var nosaukt par “enerģijas pavēršanas un nezūdamības likumu”. “Tama-guna” ir bezformas spēka tiekšanās iegūt darbībā esošā vadošā spēka veidu vai rezultatīvu stāvokli.
Savukārt “Tamas”, būdamas daļa no radīšanas spēka vai pirmavota, ir pirmsākums pieciem netveramiem elementiem – “Panca Tanmatra”. No šiem pieciem netveramajiem elementiem ir izveidoti “Panca Mahabhuta” (tie ir: Kshiti, Ap, Tedža, Marut, Bioma vai Akaša).
Pirmais no tiem ir visumā Ēteris (Akaša), visas esošās radības pirmelements. “Akasat vajuh” – no šī ētera ir radies Gaiss, kas ir dzīvā elpa. “Akasapavanat Agnisambhava” – no Ētera un Gaisa sajaukšanās uzliesmojusi uguns vai lielā gaisma. “Kharbatagnerdžalam” no Ētera, Gaisa un Uguns kombinācijas uzplūdis sākotnējais ūdens, kas varēja saturēt visu lietu vai radību dīgļus. “Viomavatagnivarito mahi” – no Ētera, Gaisa, Uguns un Ūdens sajaukšanās uzplaukusi Zeme, kas ir pamatelements visām masas vai cietām vielām jeb priekšmetiem. Tādā veidā no šiem pieciem netveramajiem elementiem (Panča-Mahabhuta) sākumā radušies visi pamatelementi jeb lielā priekšmetu pasaule. Turklāt šie pieci netveramie elementi pabeigtā evolūcijā ir izveidojuši piecus materiālās pasaules masas elementus – Pančabhuta – no kā sastāv visi miglāju miljoni, pasauļu biljoni un daudzo zvaigžņu sistēmu miljoni utt. Šo noslēpumu jeb šo piecu elementu maģisko roku un trīs lielo spēku “Sattava”, “Radža” un “Tamas” mijiedarbību mēs atrodam radītās pasaules priekšmetu vissīkākajās daļiņās, to visvājākā vibrācijā.
Pēc Sankhia terminoloģijas pats pirmais priekšmets, ko radīja Prakristi (pirmatnējā matērija), bija Mahattattva (lielais pirmsākums) vai vienveidīgā potenciāla enerģija.
Saskaņā ar Vedu esošās pasaules pirmatnējais dievs tika nosaukts kā Hirania-garbha – dievišķīgi piepildīta būtne. “Hirania” nozīmē dievišķīgu apziņu vai dievišķu dzirksti. Ikvienu, kas ir apveltīts ar šo dievišķo dzirksti un iedvesmots ar dievišķo apziņu vai apveltīts ar Sattava-guna, sauc par Hirania-garbha.
“Hirania-garbhah Samavartatagre Visvasia dhata patireka asit” – Hirania-garbha eksistenci sāka kā visuma pārstāvis un Dievs. No šīs dievišķās būtnes radās visa esošā pasaule kopumā – Panča Tanmatra, Panča Mahabhuta un Pandabhuta. Tādā veidā Hirania-garbha ir visa eksistējošā priekštecis. Tas ir tas pats Hirania-garbha, kas ir visuma radītājs, viņš ir visa esošā būtība – “Visvacetona”.
Otra lieta, ko radīja “Prakriti” bija “Ahankar” – ego jeb visuma gribasspēks.
Treškārt “Prakriti” radīja “Panča-Tanmatra” vai piecus netveramus elementus, – proti – skaņu, tausti, krāsu, garšu un ožu. Šie pieci netveramie elementi savienojas ar pieciem masas elementiem – tādiem kā zeme, uguns, ūdens utt., kā pēdējo neatņemamas īpašības. Tā tie savienojušies ar materiālās pasaules priekšmetiem eksistē mūsu plašā visuma bezgala daudzajās pasaulēs. Tas nav nekas cits kā cēlonis visuma gribasspēka (Ahankar) pārveidošanai. Esošās enerģijas vai spēka elasticitāte ir “Tamoguma” jeb Tamas spēks. Daudzās pasaules (Brahmanda) kā piecu masas elementu parādības jeb izteiksmes veidi attīstās “Tamas” spēku iedarbībā. Plašāki apskatot, vesela rinda būtņu tiek izplatītas septiņos plānos jeb sfērās (Saptastar), proti, “Mahattattva” (Diženā sfēra), “Ahankar” (visuma gribasspēka sfēra) un “Pačatanmatra” vai Panča-mahabhutatattva (piecu netveramo jeb pamatelementu sfēra). Visuma septiņas daļas vai septiņas pasaules, kā apskatīts Vedā un Puranās, ir līdzīgas tām pašām sfērām vai septiņiem plāniem. Saptalokas vai septiņas pasaules ir sekojošas – Bhuh vai mirstīgo pasaule (plāns); Bhubah vai mirušo mājvieta; Svah vai izredzēto vieta; Mahah vai pusdievu mājvieta; Džanah vai dievišķo dvēseļu mājvieta, kas pacēlušies virs zemiskā “ego”, kuri jūtas vienoti ar visu dzīvo radību; Tapah – vieta apskaidrotiem, kuri apveltīti ar dievišķu spēku, dievišķu svētlaimi, kuri zina Dieva īsto dabu vai spēku, kas izpaužas radīšanā; Satia vai Visaugstāko mājvieta, kuri vienmēr saskaras ar Dievu, kuri ir vienoti ar Dievu, kuri zina Visaugstāko Patiesību, Visaugstāko Gudrību.
Šīs septiņas pasaules savukārt ir ietilpinātas trīs novados, kas saīsināti saucas Triloka jeb trīs pasaules, proti, Bhuloka jeb Zemākā sfēra, Antarikšhaloka jeb Augstākā sfēra un Diuloka jeb Visaugstākā sfēra. Trīs no šiem septiņiem plāniem (Septaloka), proti, Bhuh, Bhubah un Svah ir pazīstami ar kopējo nosaukumu “Adhah Triloka” (trīs apakšējie plāni); šie plāni saistās ar mūsu prātu un intelektu.
Mēs dzīvojam “Bhulokā” un mūsu ikdienas dzīvē mēs pārdzīvojam un jūtam trīs dažādas apziņas pakāpes, proti:
- a)Pilnīgs atmodas stāvoklis (Džagrata),
- b)Snaudas stāvoklis jeb pusmiega stāvoklis (Svapna),
- c)Miega stāvoklis (Sušupti).
No šiem trim stāvokļiem dominē nomoda stāvoklis (Džagrata). Pēc nāves dvēseles nokļūst “Bhubarlokā”, kur dominē snaudas stāvoklis. Mūsu iekšējās vēlēšanās un tieksmes, dabiskās cerības un bailes pieņem mūžīga miega formu un veidu, modinot mūsu prātos dažādas laimes vai ciešanas sajūtas, atbilstoši populārajiem priekšstatiem par dzīvi debesīs vai ellē pēc nāves.
Daži cilvēki, kas apveltīti ar gaišu prātu un spīdošu intelektu, bieži, apejot “Bhubarloka” starpstāvokli, nokļūst “Svarlokā” tūlīt pēc nāves. Šeit viņi bauda laimīgas izjūtas, kas rodas no cēlām domām un dziļas meditācijas vai arī tikumiskas rīcības rezultātā, šeit viņi dziļā mierā nonāk miega stāvoklī (Sušupti). Vairumam parasto dvēseļu arī ir iespēja nonākt un uzturēties šajā “Svarlokā”, lai gan uz īsu laiku; tas ir pateicoties viņu lielākai vai mazākai labdarībai, kas piemīt visiem cilvēkiem. Pat no šā miega valstības tiem ir jāatgriežas uz zemes (Bhuloka), lai ar atdzimšanas procesu panāktu augstāku prāta un intelekta attīstību.
Ar mūsu prātu un intelektu mēs varam tikai daļēji nojaust dvēseles noslēpumus. Bet, lai pilnībā izprastu iepriekš minēto, mums jāatmodina “Bodhi” (intuīcija), kas pēc intelekta ir nākošā evolūcijas pakāpe. “Bodhi” vai intuīcijas pasaule sākas nākošā augstākā plānā – Mahah, kas jūtu darbības sfēra (Anubhava). Šajā “Maharloku” attīstīts intelekts apvienojas ar “Bodhi” vai intuīciju.
Nākošās trīs augstākās pakāpes, kas saucās “Džanah”, “Satia” un “Tapaš”, ir apvienotas ar kopīgu nosaukumu “Urdha-Triloka” – šīs trīs augstākās pakāpes ir “Bodhi” darbības sfēra. Dabiski, ka tās sniedzas ārpus mūsu prāta un intelekta spējām. Ikvienam cilvēkam jāpārspēj sešus ienaidniekus (Šada-ripu) jeb dzīvnieciskās tieksmes, kā kaislības, dusmas, alkatību, radīšanas mērķa vai īstās dzīves jēgas nezināšanu, egoismu vai ļaunprātību (Kama, Krodha, Lobha, Moha, Nada, Matsaria) utt. Un jānocietina prātu pret tieksmēm uz pasaulīgiem labumiem, pirms viņš var iegūt tiesības iet šajās trīs augstākajās pakāpēs (Urdha-Triloka), kas ir brīvas no bēdām un piepildītas ar Augstāko Prieku un Augstāko Gudrību. No šīs valstības viņam nekad vairs nav jāatgriežas, lai izciestu atkārtojošos dzimšanas un atdzimšanas ciklu sāpes.
Tādā veidā attīstības process neapstājas tikai zemes plānā, ko apdzīvo cilvēki, bet izplatās tālāk nemirstīgajos plānos, viņpus mūsu prātam aptveramās pasaules. Cilvēka attīstība notiek tikmēr, kamēr viņš atrod savu īsto “Es” vai atrod savu Dievu. Tas ir pazīstams personības vai individuālās attīstības process. Ir vēl cits evolūcijas procesa veids, proti, cilvēku cilts evolūcijas process, kas atšķiras no individuālā.
Mūsu moderno laiku cilvēciskais dzīvnieks pārlieku ignorē savu īsto “es”, viņam ir jākļūst par cilvēku-dievu, par Patiesās Gudrības īsto iemiesojumu. Tad šī panīkusī mūsu zemes sfēra pārvērtīsies dievišķās dzīvības pilnā pasaulē (Činmaia Džagat). Zvēri cilvēku izskatā, kas tagad iesaistījušies naida, asins izliešanas un karu dēmoniskā drāmā, tad pārvērtīsies augstākās būtnēs, lai izpildītu savu īsto lomu dievišķīgajā drāmā. Pasaules Dievišķīgajam Radītājam ir nebeidzamas ilgas redzēt Sevi pašu, atspoguļotu visaugstākajā no Viņa radījumiem. Šīs ilgas kādreiz tiks piepildītas šajā zemes dzīvē, kad Viņa lielā slava atradīs savu augstāko iemiesojumu “Cilvēkā”, Viņa paša roku darbā. Vienīgi pats sākums ir veikts šajā lielajā darbā – radīt Cilvēku – dievu ciltis zemes virsū un tas aptver pēdējo desmittūkstoš gadu progresu cilvēces civilizācijā.
Šī iepriekš minētā mistērija vai citu pasauļu teorija ir sīkumos apspriesta atsevišķā grāmatā, kas ir mūsu komentārs par “Išoponišad” un arī rakstā ar virsrakstu “Džanmantarbad”. Tādā veidā šīs teorijas nav jāuzskata par nepieciešamām šai grāmatai. Tas īpaši attiecas uz citām pasaulēm un sfērām, kas nav tikai teorija vai minējumi mūsu indiešu autoru rakstos (šastras). Tie ir pamatoti uz patiesu dzīves pieredzi. Indiešu jogi, lai gan dzīvi būdami ir saistīti ar mirstīgu ķermeni, ir spējīgi apmeklēt augstākās sfēras vai citas pasaules nemateriālā vai ēteriskā ķermenī, lai iepazītos ar visdziļāko patiesību un radīšanas procesa noslēpumiem tieši no pirmavota.
Jogi uzskata, ka jebkuri elementi, kas atrodas plašajā visumā, kas sastāv no Triloka (trīs pasaulēm), ir arī atrodami cilvēka ķermenī. Mūsu ķermenis ir universs miniatūrā. Vissvarīgākais no šiem pieciem elementiem (Pančabhuta), proti, Akašabhuta (mūžīgais laiks un telpa) satur šo bezgalīgo visumu ar Sattva-gunas palīdzību. Līdzīgā kārtā šis pats Akašabhuta ir mūsu ķermeņa kā miniatūras universa saturētājs. “Akšā” (ētera) sevišķa spēja jeb īpašība ir skaņa. Cilvēka ķermenī spēja uztvert skaņu ir dzirdes orgāniem (ausīm). Tāpēc ētera (Akašabhuta) iedarbības lauks ir dzirdes orgāni. Visi tukšumi vai dobumi organismā kā tas novērojams, piemēram, porās, vēnās, artērijās, cīpslās, kaulu smadzenēs ir radušies no šī paša “Akašatattva”.
“Sattvah” un “Radžah” spēki izpaužas “Vajubhtā” un caur to, kas ir lielā gaisa stihija vai mūžīgā elpa.
“Vaju” stihijas jeb elementa sevišķa spēja jeb īpašība ir “tauste”, kas tam piemīt vēl bez “skaņas” īpašībām. Šis pats “Vaju” (gaiss) mūsu taustes orgānos rada tieksmi pēc patīkamām sajūtām. Šis pats “Vaju” (gaiss) ir arī vitāls spēks ķermenī, kas rada dzīvotspējīgas šūnas un dīgļus. Vēl šis pats “Vaju” (gaiss) uztur visus ķermeņa orgānus aktīvus, liek cirkulēt asinīm un citām šķidrām vielām visā mūsu ķermenī.
“Radžah” spēks tiek izteikts Tedžobhutā vai Agnitattvā un ir gaisma vai pamatuguns. Tā sevišķa spēja ir “krāsa” (Rupa), kā arī tam piemīt “skaņas” (Sabda) un taustes (Sparsa) īpašības. Šī pati Tedžobhuta (gaisma) mūsu ķermenī izpaužas sevišķā spējā redzēt vai novērtēt atšķirīgas formas. Šis “Agni” (uguns vai gaisma) ir galvenais virzītājs spēks vai enerģija cilvēka ķermenī. Tas ir tas pats “Agni” (uguns), kas gremošanas uguns (Džatharagni) veidā sagremo visu mūsu barību un rada asinis un citas šķidrās vielas mūsu ķermenī. Tas uztur mūsu ķermeņa temperatūru un nes atbildību par ķermeņa barošanu un augšanu.
Džalabhuta jeb Aptattva (ūdens pamata elements) ir “Radžah” un “Tamah” spēku izpausme. Ūdens elementa galvenā īpašība ir “garša” (Rasah), bet “skaņa” (Sabda), “tauste” (Sparša) un “krāsa” (Rupa) ir tam piemītošas īpašības. Šī ūdens elementa darbība, vai mūsu spēja garšot, ir koncentrēta mūsu mēlē. Visas šķidrās vielas ķermenī kā , piemēram, dziedzeru sekrēti, asinis, sēklas šķidrums utt. ir radušās no šī ūdens elementa (Džalabhuta).
Prithvibhuta jeb Kshititattva (zemes pamatelements) ir “Tamah” spēka izpausme. Tā sevišķa īpašība ir smarža (Gandha). Bez tam, tam piemīt arī tādas īpašības kā skaņa (Sabda), tauste (Sparša), krāsa (Rupa) un garša (Rasa). Šis Prithvitattva (zemes pamatelements) galvenokārt iedarbojas uz mūsu ožas orgāniem. Visas mūsu organisma cietās vielas, proti, kauli, āda, muskuļi, zobi vai kaulu smadzenes utt. ir cēlušās no šī fizikālā zemes elementa (Prithvitattva).
Saskaņā ar Joga-Šastru ētera (Akašabhuta) valdošais dievs saucas “Indra”. “Indherbhutami” – viņš dedzina vai nokvēlina piecus elementus. Šie pieci masas vai fizikālie elementi kļūst aktīvi vai darbīgi tikai pēc tam, kad “Indra” ar savu darbību tos ir nokvēlinājis. Plašajās debesīs vai ēterī, kas ir Indras ķermenis, ir tūkstošiem acu. Pateicoties šo tūkstoš acu modrībai, Indra saglabā labu kārtību visā radītajā pasaulē. Šī iemesla dēļ Indra bieži vien tiek attēlots kā tūkstoš acu dievs. Vajubhutas (gaisa) dievs saucas Vaju vai Matarisva. Šis “Vaju” dziļi iespiežas jebkura priekšmeta rotaļīgajās kustībās, kas atrodas lielajā visumā. Tāpat tas parādās individuālā ķermenī vitāla elpa. Tedžastattva (pamatgaismas) dievs ir pazīstams kā Agni, kurš ietilps katrā atsevišķā radītā visuma daļiņā. Tieši šī iemesla dēļ Agni Dievs tiek aprakstīts kā “Džatavedali”, t.i., visu zinošs. “Rupam Rupam Pratirupo Babhuva” – Viņš atstarojas tūkstoš dažādos veidos. Šis Agni veidojas formā, kas iesākumā bija bezveidīga. “Agni” ir enerģijas iemiesojums. Tas ir Agni Dievs, kas piedod formu pasaules neskaitāmiem priekšmetiem, tāpat kā arī miniatūrajai pasaulei mūsu individuālos ķermeņos, kas satur sevī nepārtrauktu vitālu gaisa plūsmu.
Aptattva jeb Karana Vari (sākotnējais ūdens) valdošais gars ir pazīstams kā “Varuna”. Prieka uzplūdi tāpat kā visu fluīdu plūsma (ķermenī) ir nepārtrauktas dzīvības izteiksmes galvenais avots. Šī iemesla dēļ “Varuna” Dieva Vedās ir aprakstīts kā “Asura”, “Asu” nozīmē dzīvi. Varuna ietver sevī mūžam nebeidzamas dzīves lielo drāmu. Šis Varuna Dievs ir iemiesots visos šķidrumos un simbolizē nemirstību. Viņa būtība ir svētlaime. Viņš ir tas, kas izdaiļo.
Pat šajā mūsu milzīgajā materiālajā pasaulē Akašabhuta (debesis vai ēteris) darbība nav uztverama ar mūsu sajūtu orgāniem. “Vaju” (gaiss) nav tik netverams kā ēteris. Šī iemesla dēļ, lai gan mēs nevaram redzēt “Vaju” ar mūsu acīm, tomēr mēs varam sajust tā pieskārienu. Agni (uguns) nav tik netverama kā ēteris vai gaiss, bet tas nav arī tik materiāls kā ūdens vai zeme. Mūsu acis spējīgas saskatīt visas dažādās Agni formas kā zibeni, aizdegtu lampu, dzirksteli utt. Tādā veidā Agni (uguns) savā saturā ir kaut kas vidējs starp masu (Sthula) un netveramo (Sukšma). Džalabhuta (ūdens) savā saturā nav tik ciets kā zeme vai klints. Tam ir puscietas substances veids. Zemes elements (Prithvibhuta), šis “Tamah” elements vai cietība ir sevišķā pārsvarā. Visi spēki jeb enerģija “Prithvibhuta” vidē kļūst inerti. Šī iemesla dēļ mēs jūtam, ka zemes vai klints gabaliņš ir cieta vai inerta viela bez jebkāda dzīvotspēka tajā. Sakarā ar ārkārtējo netveramību vai Sattvagunas pārāk lielu pārsvaru, Akašabhutas (ētera) darbības nav mums uztveramas. Bet mēs daļēji varam novērot šo trīs lielo spēku vai trīs dievu – Vaju (gaisa), Agni (uguns) un Varuna (ūdens) mijiedarbību, kad mēs redzam negaisu, zibeņošanu un mākoņu kalnus, kas traucas pāri visam debess jumam. Mūsu ķermeņa miniatūrajā universā šiem trim dieviem vai galvenajiem spēkiem ir tāda pati vara.
Dziedzeru apraksts.
Fiziskais universs sastāv no septiņiem plāniem jeb sfērām. Tādā pašā veidā mūsu ķermeņa miniatūrais universs arī sastāv no septiņiem plāniem jeb sfērām. Katrs atsevišķais plāns jeb sfēra ir īpaša “Tattva” spēka darbības centrs. Šis sfēras vai darbības centri tiek saukti par “Čakra” vai dziedzeru centriem. Lasītāju vieglākai uztverei, aprakstot šos “Granthi” vai dziedzerus, mēs ķermeņa fizikālā universa apzīmēšanai esam lietojuši attiecīgos apzīmējumus, proti – “Mahat Granthi”, “Ahang Granthi” jeb “Nabho Granthi”’ , “Vaju Granthi”, “Agni Granthi”, “Varuna Granthi” un “Prithvi Granthi”.
Paturot acīs organisma iekšējo jeb fizisko formāciju, jogi šos dziedzerus jeb centrus ir nosaukuši sekojoši: “Muladhar”, “Svadhišthan”, “Manipura”, “Anahata”, “Visuddha” un “Adžnačakra”.
Temats, kuru mēs pašlaik apskatām, ir fizioloģija, nevis metafizika. Šī iemesla dēļ mēs uzdrošināsimies lietot jaunu terminoloģiju, sekojot pa pusei Jogas, pa pusei Ajurvedas tēzēm līdzīgi kā “Pradžapatia-Sutram” u.c.
Ķermeņa galvenie dziedzeri ir spējīgi ražot iekšējos sekretus, kas sajaucoties ar asinīm piedalās ķermeņa veidošanā un uztur to veselīgā stāvoklī. Turklāt šo dziedzeru sekretu smalkās sastāvdaļas veido un pastāvīgi uztur mūsu garīgo pasauli. Visi organisma dziedzeri, kopā darbojoties, piedalās ķermeņa kā indivīda garīgās dzīves veidošanā. Neskatoties uz šo dziedzeru ciešo kopdarbību, dažos organismos atsevišķi dziedzeri var kļūt aktīvāki vai dominējoši. Indivīdu kā personu raksturo tieši šie dziedzeri, kas viņa organismā ir pārsvarā jeb dominē.
Vioma Granthi jeb Nabho Granthi
Īpaša Tattva (spēka jeb pirmavota) darbība aptver pilnīgi visu organismu. Tomēr ir galvenie centri, kas atšķiras palīgdarbību centriem. “Akašatattva” (ētera jeb mūžīgā laika un telpas) darbības galvenais centrs atrodas kakla rajonā, starp kauliem un skaustu, tas ir “Vioma Granthi” rajons ķermenī, kur atrodas pieci galvenie dziedzeri, proti: vairogdziedzeris (Indra-Granthi), epitēlijķermenīši (Upendra-Granthi), mandeles (Talu-Granthi), siekalu dziedzeri (Lala-Granthi) uc. “Vioma-Granthi” iekšējie sekreti iznīcina slimību indes un it sevišķi palīdz uzturēt ķermeni stipru un veselīgu. Ja šie dziedzeri ir aktīvi un veseli, arī citi ķermeņa dziedzeri un nervi nevar kļūt novājināti. No otras puses, ja šie dziedzeri kļūst par vājiem, lai ievadītu asinīs pietiekošā daudzumā šo savu iekšējo sekretu, mūsu organismam uzbrūk slimības.
Kā jau iepriekš konstatēts, šo dziedzeru sekretu vissīkākās sastāvdaļas jeb hormoni veido mūsu prātu un uztur mūsu garīgo dzīvi. Viomatattva (ēterī) Sattvaguna spēks jeb pirmavots ir dominējošais elements. Šī iemesla dēļ cilvēks kam viņa ķermenī dominē “Vioma-granthi”, līdzīgi dieviem ir apveltīts ar labsirdības un laipnības pilnu prātu. Sievietēm “Vioma-Granthi” (dziedzeru grupa) ir daudz spēcīgāka kā vīriešiem. Šī paša iemesla dēļ jaukas un veselas sievietes, kurām dominē “Vioma-granthi” ir uzkrītošā kārtā apveltītas ar tādām labām īpašībām kā pieķeršanās, mīlestība un nesavtība. Gadījumā, ja šo dziedzeru grupa vai “granthi” darbībā ir kādi traucējumi, kā piemēram, pārāk aktīva vai pavājināta darbība, vai arī vispārējs vājums, cilvēks zaudē mieru un nosvērtību. Pamazinās arī spējas daudz un koncentrēti domāt. Prātu zināmā mērā pārņem bezcerība un kūtrums. Laiskums un nepatika pret jebkuru darbu kļūst par pastāvīgām rakstura īpašībām.
Vaju-Granthi. Vaju (gaisa) darbības galvenais centrs ir krūšu rajons, kas, savukārt, ir “Vaju-Granthi” atrašanās vieta. “Vaju-Granthi” ietver piecus galvenos dziedzerus, proti, plaušas, sirdi, aizkrūts dziedzeri un šūnu veidotājus dziedzerus, bez tam vēl daudz palīgdziedzerus un no tiem atvasinātus dziedzerus. Gaiss ķermenī ir galvenais aizsargājošais un darbīgais elements vai spēks. Tā darbības galvenais centrs ir plaušas un sirds, kam organisma funkcijās ir visnopietnākā atbildība. Citi ķermeņa orgāni var atļauties atpūtu, bet šie abi iepriekš pieminētie orgāni nekad nedrīkst pārtraukt savu darbību. Tiem jāstrādā dienu un nakti. Mirkļa atpūta vai bezdarbība šajos orgānos jau cilvēkam nozīmē mūžīgu atpūtu vai nāvi. Kamēr vien visi “Vaju-Granthi” grupas dziedzeri ir veseli un darbojas aktīvi, visas organisma funkcijas norit gludi un nevienā ķermeņa daļā nevar būt nekādu traucējumu. Ja šie dziedzeri kļūst vārgi, citi ķermeņa dziedzeri nevar tos aizvietot. Nervi, vēnas un citi ķermeņa orgāni netiek kārtīgi regulēti un organisms saslimst.
No otras puses, ikviens, kam “Vaju-Granthi” dziedzeri ir spēcīgi un veseli, iegūst paškontroli, līdzsvarotu temperamentu, prāta un sirds skaidrību un kļūst par lielu, nesavtīgu darbinieku. Tāds prātīgs, nosvērts un savaldīgs darbinieks panāk sabiedrības cieņu un respektu. Tie ir cilvēki, kuriem “Vaju-Granthi” dziedzeru funkcijas ir pārsvarā. Cilvēks, kam “Vaju-Granthi” dziedzeri organismā sāk darboties nekārtīgi, kļūst nenosvērts, pārāk pļāpīgs, nepateicīgs un ir spējīgs aizvainot savus labdarus. Viņš kļūst kalsnējs un kustībās nervozs.
Agni-Granthi – Uguns Dieva (Agni Devata) darbība cilvēka organismā galvenokārt izpaužas piecos galvenos dziedzeros, proti, liesā, aknās, aizkuņģa dziedzerī, virsnierēs jeb adrenalīna dziedzeros utt. Šī “Uguns Dieva” sīkākie darbības centri ir daudzie mazie palīgdziedzeri, kas izplatīti pa visām zarnām vai kuņģa rajonā un ražo derīgās barošanas vielas.
Ja saule, kas ir uguns iemiesojums, nesagādātu nepieciešamo siltumu, kas ir vajadzīgs jebkurai dzīvības formai, ieskaitot augu un dzīvnieku valsti, pie kuras pieder arī cilvēkveida būtnes, – tad dzīvība būtu neiespējama. Šī zeme tad būtu cieta ledus masa, bez vissīkākām dzīvības pazīmēm jebkurā vietā. Tādā pašā veidā šis “Uguns Dievs” ķermenī uztur šo ķermeņu pasauli dzīvu vai vitālu. Tajā dienā, kad šī iekšējā uguns pārtrauc izdalīt siltumu, dzīvības pulsācija ķermenī izdziest un iestājas nāve.
Šiem “Agni-Granthi” iekšējiem sekretiem piemīt tas pats drausmīgais šķīdinošais vai dedzinošais spēks, kāds ir spēcīgai skābei līdzīgi slāpekļskābei, sālsskābei, sērskābei u.c., ko pazīst modernā ķīmija. Sastāvdaļas, no kurām ķīmiķi ražo šīs skābes, kā ūdeņradis, skābeklis u.c. tāpat ir atrodami arī mūsu ķermenī. Uguns dievs mūsu ķermenī ražo “uguns sulu” un skābi ar veselas uguns dziedzeru grupas palīdzību, kas darbojas kā īstas fabrikas. Šī pati “uguns sula” parasti ir pazīstama ar dažādiem nosaukumiem – kā gremošanas sula, žults skābe. Šī pati iekšējā uguns saglabā ķermeņa temperatūru un palīdz uzturēt darbīgu pārējos ķermeņa orgānus. Tā sagremo barību, pārveidojot to asinīs un citos vitāli svarīgos šķidrumos, un palīdz veidot muskuļus, taukus un kaulus.
Cilvēki, kuriem ir šo Agni-Granthi dziedzeru pārsvars, ir ļoti spēcīgi, neatlaidības pilni kļūst nenogurstoši darbinieki. Viņiem ir brīnišķīgas spējas būt vadītājiem. No personām, kurām ir pārsvarā Agni-Granthi, mēs iegūstam politiskos līderus, militāros vadoņus, ģenerāļus un komandierus, kuri mīl karus. Ja šo dziedzeru darbībā ir traucējumi, tad šādas personas izlieto savas dabiskās spējas un enerģiju, lai apmierinātu savas tieksmes vai arī antisociālas ķildas. Viņu bravūra un iedomība sasniedz tik augstu pakāpi, ka pat viņu vistuvākie draugi un radinieki kļūst neapmierināti ar viņiem. Viņi kļūst ārkārtīgi nemierīgi un nepacietīgi pie vismazākajām neērtībām vai fiziskām sāpēm. Diētas lietās viņi nevar ieturēt mēru un atturību un parasti cieš no gremošanas traucējumiem, asins spiediena.
Varuna-Granthi – Nieres, vīriešu sēklinieki, … dziedzeris, Kupera dziedzeris, sievietes olnīcas, … dziedzeris, Skīna dziedzeris – visus tos vienkārši apzīmē ar nosaukumu “Varuna Granthi”.
“Varuna Granthi” kategorijā ietilpst arī daudz smalkākie limfātiskie dziedzeri, kas profilaktiski ražo mūsu organismā aizsargvielas. Visa radītā pasaule ir veidota no “aptattva” vai elementārā ūdens. Tādā pašā veidā sēkla jeb spermatozoīdi, ko ražo “Varuna-Granthi” iekšējā sekrēcija, saglabā nepārtrauktas dzīvības turpināšanas spēju.
Dažādie ķermeņa veidojumi, tādi kā nervi, saistaudi, šūnas, muskuļi, kauli un kaulu smadzenes izaug no sēklas vai dzīvības šķidruma, kuru regulē tas pats “Varuna-Granthi”.
Soma-Granthi ir “Varuna-Granthi” otrs nosaukums. “Spma” nozīmē ūdeni, nektāru utml. “Varuns” ir elementārā ūdens dievs. Šī iemesla dēļ “Varuna-Granthi” godina arī par “Soma-Granthi”. Dievu jeb nemirstīgo mājvieta ir pazīstama ar otru nosaukumu – “Soma-Loka”. Galvas augšpuse ir “Diuloka” (Dievu mitekļa) atrašanās vieta mūsu ķermeņa miniatūrajā pasaulē. Šeit ir “Soma-Granthi” šajā galvas augšējā daļā vai ķermeniskā “Diuloka”, ko tālāk aprakstīsim pilnīgāk.
Cilvēki, kuriem “Varuna-Granthi” ir pārsvarā, ir ļoti laipni savās attiecībās ar citiem. Viņi patīk visiem, sevišķi pateicoties viņu laipnajiem vārdiem un apburošajām manierēm. Viņiem izdodas viss, ko tie nodomājuši darīt, viņi iegūst sabiedrībā popularitāti. Tādi cilvēki, kā vīrieši, tā sievietes, ir apveltīti ar labu veselību. Miera un kārtības uzturēšanai mājas dzīvē viņi parāda izcilas spējas. Gadījumā, ja šo dziedzeru darbībā rodas traucējumi, tad kā vīrieši, tā sievietes kļūst egoistiski, skaudīgi, ķildīgi, vienmēr kritiski noskaņoti, baudkāri un mūžam dusmīgi un neapmierināti.
Pritthvi-Granthi, Mūsu ķermeņa fizikālā struktūra, kas sastāv no kauliem un miesas, ir izveidojusies pateicoties “Pritthvi-Granthi” darbībai. Nākot saskarē ar “Pritthvi-Granthi” visi spēki kļūst inerti un neaktīvi, tāpēc arī plašāka diskusija par šo “Pritthvi-Granthi” nav nepieciešama.
Personām ar “Pritthvi-Granthi” pārsvaru ir smags ķermenis ar asins, muskuļu un tauku pārpilnību. Pēc rakstura viņi ir augstsirdīgi un pacietīgi. Viņi neizrāda rūpes vai dedzīgu vēlēšanos ko iegūt. Līdzīgi vēršu pajūga riteņiem viņu dzīve virzās lēnā un slinkā gaitā. Viņi neapgrūtina savu prātu ne ar kādām mūsu materiālās pasaules problēmām. Cik vien tas praktiski iespējams, viņi turas tālāk no visiem konfliktiem vai satraucošām emocijām.
Ja tiek izjaukta šo īpašo dziedzeru darbība jeb tā kļūst nekārtīga, attiecīgās personas kļūst nedaudz egoistiskas un ar pārmērīgu noslieci uz pašlabuma meklēšanu.
Aham-Granthi. Ahamtattva jeb Visuma Gribasspēks ir novietots mūsu ķermenī pieres apvidū. Kā jau iepriekš tika teikts, mūsu ķermenis ir visums miniatūrā. Šiva-Sati-Granthi (hipofīze) un četri galvenie dziedzeri, kas regulē mūsu spēju redzēt, dzirdēt, atšķirt un atmiņu ir Aham-Granthi darbības galvenie centri. Tāpēc kā mūsu “Aham” (gribasspēks vai katra “es”) vada visas mūsu dzīves darbības, tāpat arī šis “Aham-Granthi” mūsu ķermenī pārvalda citus piecus dziedzerus, tādus kā “Vioma-Granthi”, “Vaju-Granthi”u.c. Šis “Aham-Granthi”, cik vien iespējams, cenšas novērst visas kļūdas un funkciju nepietiekamību vai vājumu šo piecu galveno dziedzeru darbībā.
No tādām personām, kam pārsvarā ir “Aham-Granthi”, rodas lieli ģēniji, ievērojami literāti, dzejnieki, zinātnieki, filozofi, humānisti, svētie un pārcilvēki. No otras puses, sakarā ar neatbilstošu šo dziedzeru darbību, cilvēka raksturā lielā mērā attīstās zemiskums, viltība, cietsirdība, ļaunprātība, negodīgums utt.
Mahat-Granthi. Mazliet augstāk par “Aham-Granthi” galvā ir novietoti pieci dziedzeri, proti, …-Granthi”, “Devakša-Granthi” (čiekurveida dziedzeris), …-Granthi, “Trikut-Granthi” un “Sahasar-Granthi”. Visi pieci ir ietverti šajā “Mahat-Granthi” un tai pašā laikā ir tā darbības galvenie centri. Šie “Mahat-Granthi” darbības centri ir kā fabrikas, kas ražo dziļas un cēlas izjūtas, caur ko cilvēks ieaug dievā, apveltīts ar dievišķām jūtām un īpašībām. Šos “Mahat-Granthi” iekšējos sekretus sauc par “Somadhara” (nektāra šķidrums). Šis nektāra šķidrums plūst lejup no galvas un palīdz uzturēt visus ķermeņa dziedzerus, kā arī nervu sistēmu, vitālu, spēcīgu un veselīgu.
Personas, kam dominē šie īpašie dziedzeri, tiek šajā pasaulē godāti kā lieli cilvēki vai Dieva iemiesojums (inkarnācija). Viņi patiešām ir dievi zemes virsū un lieli Brahmini šajā mirstīgajā pasaulē. Šajā dzīvē viņi bauda sevis izteikšanas un dievbijīguma visaugstāko laimi. Viņu tīro un svēto raksturu nekad neaizēnos neviena ēna. Mūsu zemiskās juteklisko baudu pasaules netīrumi un putekļi nekad nevar mest savu ēnu uz viņu svētītām un skaidrām dvēselēm. Viņi ir lielas gudrības tajā pat laikā arī maiguma iemiesojums. Fiziskās ciešanas un bēdas, ķermeņa spēks vai vājums nevar nekādā veidā ietekmēt šo dziedzeru darbību. Vienalga, vai viņi ir slimi vai veseli, nekādas šīs zemes rūpes vai bēdas nevar satricināt vai izjaukt viņu garastāvokļa vai rakstura līdzsvaru. Parastiem cilvēkiem “Mahat-Granthi” vai pārdabisko dziedzeru darbības paliek gluži neizteiktas.
Tieši “Mahat-Granthi” virspusē atrodas “Brahmarandhra”. Pati “Brahmarandhra” uztur saites starp ķermeniskajām debesīm (Dehakaša) un dievišķīgajām debesīm (Diviakaša). Šī “Brahmarandhra” jeb “Sahasrar” sfēra ir vieta virs un aiz trīs gunām jeb “Sattva”, “Radžah” un “Tamah” spēkiem un ir līdzīga skaidras apziņas okeānam. Šī okeāna vidū paceļas “Jogašastras” “Kailasa” kalns, kas ir virsotne un augstākā pakāpe, kā arī kristalizētas apziņas iemiesojums. Šis nekad neaptraipītais Kailasa kalns jeb dievišķīgi izkristalizētā apziņa ir Visaugstākā labuma (Parama Šiva), kas apvienots ar Visaugstāko enerģiju (Parama Šakti), mājvieta un citadele.
Ne katrā gadījumā atsevišķas personas organismā jābūt pārsvarā kādam atsevišķam dziedzerim. Mēs varam pārliecināties, ka lielam cilvēku skaitam vienlaicīgi dominējošā stāvoklī ir vairāk kā viens no šiem dziedzeriem; tos dēvē par “Misra-granthi-pradhan” vai par personām ar vairākiem dominējošiem dziedzeriem. Viņu raksturā vai ķermeņa uzbūvē acīm redzami parādās vairāk kā viena dziedzera darbības nopelni vai trūkumi. Šai nelielajai grāmatai dziedzeru darbības principu un funkciju tālāka izskatīšana nebūtu gluži piemērota. Tomēr mēs esam nolēmuši nākotnē sastādīt atsevišķu apcerējumu par dziedzeru darbības noslēpumiem (endokrinoloģiju), kas pazīstami jogiem. Visumā mēs esam lasījuši par dziedzeru funkcijām Rietumu fiziologu rakstos, tie šķiet pārāk pacilāti un līdzīgi bērniem ar saviem jaunajiem atklājumiem šajā laukā. Pievienojoties viņiem, nav nekā, ko varētu saukt par sava “es” (ego), personību vai individualitāti (Viakti-tatva), jo dziedzera sekrecijas nosaka un regulē cilvēka dzīvi un individuālās rakstura īpašības. Turpretim Indijā zinātne par dziedzeriem nav jauna, bet tai ir sirms vecums. Pievienojoties indiešu dziedzeru ekspertiem, ķermeņa dziedzerus darboties ierosina Dievišķā Mehāniķa griba un vēlēšanās, jo tas stāv aiz ķermeņa mehānisma.
Tā mūsu dziedzeri ir tikai ķermeņa Dieva darba rīki. Rietumu eksperti vēl nav attīstījuši savu uztveri līdz indiešu gudrībām. Tā rezultātā viņu zināšanas par dziedzeru noslēpumiem ir visai nepilnīgas. (Daudz plašākas pārrunas par dziedzeru funkcijām un sekretiem var atrast mūsu bengāļu valodā izdotajā grāmatas pirmajā daļā ar virsrakstu Sahaj Yogic Vyayama (“Vienkārši Jogas vingrinājumi”).
Šajā nodaļā, apskatot ķermeņa noslēpumu (Deha-Tattva), mēs īsi pieskārāmies Vaju (gaisa), Agni (uguns) un Veruna (ūdens) dievu aktivitātei vai darbībai, izskaidrojot pamatā noslēpumus aiz pašas radīšanas. Šo trīs dievu trīsvienība ir visu materiālo priekšmetu pasaules pirmatnējā radītāja. Visa materiālās pasaules sistēma iznīks, ja šo trīs lielo dievu jeb elementu trīsvienība tiks traucēta vai izjaukta. Šī pati trīs pamatelementu trīsvienība mūsu organismā uztur mūsu dzīvības elpu, ķermeņa temperatūru utt. Tā veido un baro ķermeni ar sekretu un citu šķidrumu palīdzību, kas tiek ražoti. Neliels šo trīs elementu darbības traucējums rada slimību, bet vairāk akūts traucējums ir nāves cēlonis. „Joga Terapijā” aprakstītie dažādie vingrinājumi, tādi kā Asanas\, Mudras, Bandhas un Pranajamas sniedz drošu līdzekli, kā uzturēt šos trīs elementus vai dievus pilnīgā līdzsvara stāvoklī. Šī iemesla dēļ mēs uzdrošināmies vēlreiz uzsvērt mūsu agrāko secinājumu, ka
Jogas zinātne sniedz mums atslēgu ne tikai mūsu garīgās pasaules augšupejai, bet arī vesela un mūžam jauna organisma veidošanai, brīva no slimībām un vecuma nespēka, kā arī spēcīga gara iegūšanai. Cilvēce uz visiem laikiem tiktu atbrīvota no slimību žņaugiem un priekšlaicīgas nāves, ja tā meklētu glābiņu Jogas mācībās.
Fizioloģija un patoloģija Ajurvedā.
Ajurvedai un Jogašastrai ir kopīgs pirmsākums Vedās un kā divas dvīņu māsas mēs tās esam aprakstījuši šīs grāmatas ievadā. Ajurvedas pirmais traktāts ir Brahma-Samhita, tas aptver simtstūkstoš pantu sakopojumu, kas savākti no Atharva Vedas vairākām nodaļām un runā par ārstēšanu vai ārstēšanas sistēmu, dažādām zālēm un to atbilstošām īpašībām. Aizvēsturiskos laikos daudzi tādi Ajurvedas traktāti ir izstrādāti balstoties uz “Brahma-Samhita”. Ajurvēdas traktātu plašā apjoma un lielās popularitātes dēļ, Ajurvedas zinātni bieži sauc par Piekto Vedu. Daudzi labi pazīstami Ajurvedas apcerējumi kā “Čarak” un “Sašruta” ir sastādīti labu laiku pirms “Mahabharata” ēras. “Sušruta-Samhitā” mums ir pilnīgs ķirurģiskās ārstēšanas sistēmu izklāsts, tā atzīta un pielietota Indijā senajos laikos. Milzīga daļa Ajurvedas mācības gājusi bojā laika gaitā kā arī svešzemju iebrukumu rezultātā. Lielais Ajurvedas traktātu eksperts un autors Čakrapani vēlākos laikos ir izskaidrojis savos darbos plašus citātus no “Sušruta-Samhita”. Bet šie citētie izvilkumi nav sazīmējami mūslaiku “Sušruta-Samhita” versijās vai izdevumos. Tas tikai ved pie secinājuma, ka pat šie senie Ajurvedas traktāti, kas laimīgā kārtā paglābušies no pilnīgas bojā ejas, pēc sava satura ir tālu no pilnības. Taču pat šis pārpalikums no plašās Ajurvedas mācības ir brīnuma un apbrīnas priekšmets mūslaiku pasaulē. Tālajā pagātnē, kad senās Ēģiptes un Grieķijas civilizācijas vēl nebija radušās, Indiju apgaismoja ar Vedu un vedantu gudrības ar nevīstošu slavu un Ajurvedās labi saskaņota zinātne, kas pamatojās uz vispusīgiem pētījumiem, tad tika plaši pielietota. Vārdu sakot, “Ajurveda-Šastra” varētu tikt nosaukta par pasaules medicīnas zinātnes māti. Tādi rietumu zinātnieki kā Mr. Koulbrūks (Colebrook) un citi ir devuši mums sīku ieskatu par to, cik plaši indiešu medicīniskās ārstēšanas sistēma ir ietekmējusi senajā Ēģiptē un Grieķijā pielietotās sistēmas.
Virkne Ajurvedas darbu oriģinālu, kas nesen atklāti Nepālā un dažādās Indijas vietās, skaita ziņā sasniegs tūkstoti vai vairāk. Apbrīnojot tikai šos saglabātos atlikumus, mēs viegli varam iedomāties, cik plaša bijusi Ajurvedas mācība, ko Indijā bija radījuši Ajurvedas ārstnieciskās zinātnes speciālisti. Viņu lieliskie sasniegumi šinī pētījumu laukā attiecībā uz Ajurvedu vai medicīnisko ārstēšanu nav mazāk bagāti vai aptveroši kā tie, ko sasnieguši mūsdienu Rietumu zinātnieki šajā pašā jomā. Dažās nozarēs, it sevišķi kas attiecas uz diagnozi kā arī slimību cēloņiem, Ajurvedas atklājumi un pētījumi ir gājuši pat vairāk racionālu un zinātnisku ceļu. Izņemot dažas nozares kā arī tiešus modernās zinātnes sasniegumus, tādus, kā piem. X stari u.c., nekas jauns nav papildinājis Rietumu medicīniskās zinātnes attīstību, kas jau nebūtu zināms Ajurvedas speciālistiem un kur tie jau nebūtu izdarījuši kādus pētījumus vai atklājumus. Mums bieži saka, ka vakcinēšanas prakse ir specifisks Rietumu zinātnes ieguldījums modernās medicīniskās ārstēšanas laukā. Faktiski tā nav taisnība. Mūsu zemē vakcinācija ir plaši pielietota sākot jau ar senajiem “Atharva-Veda” laikiem. Cilvēkus mēdza potēt pret bakām tūlīt pēc ziemas beigšanās vai sākoties karstajam gada laikam. Mums ir Ajurvedas traktātu oriģināli par katru pazīstamo medicīnas zinātnes nozari vai apakšnozari, proti, par Patoloģiju (Nidan), Lielo ķirurģiju (Astra-Čikitsa), Mazo ķirurģiju (Šalia-Tantra), Farmakoloģiju (Anshadha-prastuti-Vidia), Anatomiju (Šarir Viavačheda Vidia), Fizioloģiju (Šarira-Vidžanan), Pediatriju (Šišu Čikitsa), Dziedniecību (Dharti Vidia), Zāļu pagatavošanas mākslu (Anšadha Viavastha-paddhati), Toksikoloģiju (Viša Tantra), Ķīmiju (Rasajana), Seksoloģiju (Vadžikarana). Ajurvedas ārstēšanas metodes Indijā viegli varētu aizvietot Rietumu ārstēšanas sistēmu, ja vien šie Ajurvedas traktāti vairākās nozarēs būtu sakopoti, izdoti un nonākuši līdz mūsu dienām. Dažādās pārmērīgi stiprās zāles, ko parasti lieto Rietumu zemēs ar aukstu klimatu, nav gluži piemērotas lietošanai mūsu zemes tropiskajā klimatā. Mūsu dzimtās zemes zinātnes priekšraksti, noteikumi un ārstēšanas māksla, kas ir pieņemamāka mūsu karstajam klimatam, parasti rada daudz mazāku diskomfortu. Mēs atsaucāmies uz iepriekš minētajiem Ajurvedas traktātiem, lai pievērstu tiem mūsdienu ārstu uzmanību mūsu neatkarīgajā Indijā.
Lai aprakstītu kosmogoniskos kā arī fizioloģiskos likumus un procesus, indiešu Jogas filozofija balstās uz pieciem pamatelementiem. Ajurveda uzskata kā pašu par sevi saprotamu šo piecu pamatelementu fundamentālo lomu un balsta uz tiem savus fizioloģijas un patoloģijas likumus.
– Trīs dievu trīsvienība, proti, Soma vai Varuna (ūdens Dievs), Suria vai Agni (gaismas vai uguns Dievs), Anila jeb Vaju (gaisa Dievs) rada, uztur un satur kopā materiālo visumu. Līdzīga veidā šī pati dievu trijotne, kas saskaņā ar Ajurvedu nosaukta kā Vaju (gaiss), Pitta (žults) un Kafa (gļotas), uztur un baro mūsu ķermeņa miniatūro universu.
Vaju.
Vaju (gaiss) pats par sevi ir dzīve, gaiss ir mūsu spēks, gaiss balsta, vai citiem vārdiem, vada un uztur jebkuras mūsu ķermeņa daļas darbību. Šis vitālais gaiss, kas dalās piecās dažādās kategorijās, uztur mūsu organismu. “Prana” ir gaisa nosaukums sirdī, bet taisnajā zarnā tas saucas “Apana”. Nabas rajonā uzkrātais gaiss saucas “Samana”, rīklē tas saucas “Udana”, bet gaiss, kas apņem visu mūsu organismu un iespiežas tajā, saucas Viana.
Prana Vaju. Prana Vaju funkcijas ir ieelpa un izelpa vai, citiem vārdiem, gaisa ieelpošana un izelpošana. Tas regulē sirds mehānismu, iestumj barību kuņģī, liek caur vēnām un artērijām asinīm cirkulēt uz visām ķermeņa daļām, tādā veidā liekot vēnām, artērijām u.c. izpildīt to attiecīgās funkcijas.
Apana Vaju. Tā galvenā funkcija ir ievilkt gaisu, tā palīdzot “Prana Vaju” elpošanas darbam. Tas arī palīdz novadīt izkārnījumus, urīnu un sēklu. Sievietes ķermenī tas ņem arī dalību augļa saglabāšanas funkcijās dzemdē, izraisa bērna izvadīšanu no dzemdes, tas arī palīdz noplūst menstruālajiem izdalījumiem.
Samana Vaju. Samana Vaju uztur aktīvu “gremošanas uguni” vai gremošanas sulu sekrēciju. Tas palīdz novadīt pussagremoto barību no kuņģa uz divpadsmitpirkstu zarnu un tievajām zarnām. Tālāk tas palīdz barības sagremošanas darbā, vairāk pastiprinot gremošanas sekrēciju tievajās zarnās. Pēc sagremošanas tas atdala derīgo barības daļu un virza nederīgo atlikumu lejā uz resnajām zarnām (Malanadi). “Samana Vaju” uzdevums ir arī uzturēt abas – “Prana Vaju” un “Apana Vaju” līdzsvara stāvoklī.
Udana Vaju. Ar “Udana Vaju” palīdzību mēs varam radīt skaņas, varam runāt un dziedāt. “Udanu Vaju” labākā sastāvdaļa baro un attīsta mūsu gara spējas un atmiņas apjomu. Saskaņā ar Joga šastru ar šī Udana Vaju palīdzību Kundalini virzās uz Sahasrar. Ar tā paša “Udana Vaju” palīdzību praktizējošs jogijs ieiet supermentālā sfērā viņpus parastiem jutekļiem tveramās pasaules.
Viana Vaju. “Viana Vaju” izsauc precīzu un attiecīgi vajadzīgu asins un citu šķidrumu cirkulāciju pa visām ķermeņa daļām, saskaņā ar vietējām vajadzībām. Tas arī kontrolē ķermeņa saraušanos un izplešanos, uztur asins plūsmu uz smadzenēm un izsauc svīšanu. Ja šis “Viana Vaju” viens pats ir pakļauts traucējumiem, rodas slimības, kas iespaido visu organismu. Gadījumā, ja visi pieci “Vaju” tiek traucēti un vienlaicīgi nav līdzsvarā, mūs pārsteidz nāve.
Pitta.
(žults un skābie sekreti)
Uguns dziedzeru sekreti, kas veido ķermeni, plašākā nozīmē tiek apzīmēti ar vārdu “Pitta”. Tīras un veselīgas “Pitta” funkcijas ir regulēt redzes spēju, gādāt par ķermeņa spēkiem, uzturēt ķermeņa siltumu, radīt izsalkumu un slāpes, gādāt par muskuļu vingrumu un uzturēt patīkamu ķermeņa ārējo izskatu. Tā palīdz arī pavairot mūsu smadzeņu domāšanas un atšķiršanas spēju.
Šī “Pitta”, kurai ir pieci dažādi nosaukumi, izpilda “Agni” (uguns) patērēšanas funkciju mūsu organismā. Šie pieci nosaukumi, jeb kategorijas ir sekojoši: Pačaka Pitta (gremošanas žults), Randžaka Pitta (krāsainie sekreti), Sadha Pitta (enerģiju radošie sekreti), Aločaka Pitta (redzi ierosinošie sekreti) un Bhradžaka Pitta (ādas krāsu veidojošie sekreti).
Pačaka Pitta (gremošanas žults). To ražo aknas un aizkuņģa dziedzeris. Joga Šastrā tā ir nosaukta par “Suria-Granthi”. Tā sagremo barību, pārvēršot barības derīgo daļu šķidrumos, bet nederīgo izvadot ārā ar urīnu, izkārnījumiem un sviedriem. Tā iznīcina slimību indes, ar to radot ķermenī nepieciešamo siltumu. Tālāk tā regulē ķermeņa temperatūru un tādā veidā palīdz ķermenī radīt mikroorganismus vai antiķermeņus, kas aizsargā visu mūsu organismu. Tādas ir “Pačaka Pitta” vai gremošanas žults funkcijas. Bez tā vispār palīdz cita veida “Pitta” vai sekretu darbībai. Ja šī īpašā “Pitta” (žults) kļūst bojāta, mums attīstās tādas slimības kā gremošanas traucējumi, aciditāte, aizcietējumi, caureja utt.
Randžaka Pitta. Aknu ražotie sekreti tiek saukti par “Randžaka Pitta” (krāsainie sekreti). Gremošanas žults (Pačaka Pitta) sašķīdina barības cietās daļas un tālāk ar “Samana Vaju” palīdzību virza to uz aknām. Aknās notiek barības šķidrās vielas attīrīšanas process, turklāt tai tiek pievienots zināms daudzums “Randžaka Pitta”. Notiek ķīmisks process, kura rezultātā šī pati sašķidrinātā viela iegūst sarkanu krāsu un beidzot pārvēršas asinīs. To sauc par “Randžaka Pitta” tādēļ, ka tā pārvērš sašķidrināto barību asinīs pēc tam, kad tai ir piešķirta īstā nokrāsa. Šī sekreta “Randžaka Pitta” atlieku daļa piedalās barības sagremošanas darbā. Bojāta “Randžaka Pitta” izsauc mazasinību vai anēmiju, dzelteno kaiti un līdzīgas slimības.
Sadhaka Pitta. Šī īpašā “Pitta” vai sekreta darbība vai ietekme rada labsajūtu vai enerģiju ilgstošai piepūlei cilvēka ķermenī un ierosina degsmi gandrīz neiespējamu uzdevumu veikšanai un nepārkāpjamu šķēršļu pārvarēšanai. Gremošanas un krāsaino sekretu labākās daļiņas jeb esences, kas pārveidotas šajā sekretā, pazīst ar nosaukumu “Sadhaka Pitta”. Šī “Sadhaka Pitta” īpaši palīdz cilvēkiem, kas nodarbojas ar garīgiem jautājumiem, attīstīt asu un neatlaidīgu gribasspēku, lai sasniegtu savus augstākos mērķus. Turklāt šis pats “Sadhaka Pitta” sekrets piedalās intelekta spēju, atmiņas un mūsu izpratnes spēju attīstīšanā un palielināšanā.
Bojāta “Sadhaka Pitta” rada tādas slimības kā ģīboni, trieku, psihiskus traucējumus utt.
Aločaka Pitta. (Redzi ierosinošie sekreti). Pati smalkākā žults (Pitta) esence atrodas acīs un ir atbilstoši pārvērsta redzē. Mēs to saucam par “Aločaka Pitta”. Šis “Aločaka Pitta” palīdz cilvēkam, kas tiecas pēc garīgām lietām iegūt dievišķīgu redzi (Divia-drišti) un ielūkoties augstākajās sfērās, kas nav sasniedzamas ar mūsu sajūtu orgāniem. “Aločaka Pitta” bojāšanās samazina redzi un rada acu kataraktas veidošanos.
Bhradžaka Pitta. Žults sekretu smalkākās un spēcīgākās sastāvdaļas piešķir mūsu ādas krāsai veselīgu un labu izskatu; tā ir pazīstama ar nosaukumu “Bhradžaka Pitta”. Šī “Pitta” jeb sekrēcija nostiprinās ādā un pasargā to no slimību baciļu vai inžu uzbrukuma. Ar bojātu “Bhradžaka Pitta” mēs iegūstam dažāda veida ādas slimības, zaudējam ādas krāsu vai kļūstam bāli.
Vidagdham Ganlameva ča. Žults nolietojoties ražo skābes. “Vidagdha” ir divas atšķirīgas nozīmes. To var lietot ar nozīmi “pilnīgi izdedzis” vai arī lai apzīmētu traucējumus vai psihiskus traucējumus. Daža veida barības sagremošanai vajadzīga žults. Šādā gremošanas procesā žults pati daļēji tiek sagremota kopā ar barību, tādejādi pārvēršoties skābā sulā. Normāli veselā ķermenī asinis galvenokārt ir sāļas. Neskatoties uz to, asinīs var atrast labu daudzumu skābes. Šī sagremotā vai pavājinātā žults apgādā asinis ar skābu saturu, uzturot tām nesamazinātas ķermeņa barošanas spējas. Ja šī žults kļūst nespējīga sagremot barību, tā, nonākot kontaktā ar nesagremotām vielām, pati pasliktinās. No šādas bojātas žults ķermenī rodas skābas indes un rezultātā izveidojas slimības.
“Šlešma” jeb “Kafa”
(Vitālie šķidrumi jeb sārmainie sekreti)
Piecu pamatelementu šķidrā daļa ir esence, kas pazīstama ar nosaukumu “Šlešma” (Kafa). Artērijas ir ejas, pa kurām plūst asinis. Tieši blakus tām ir vēl viens tīkls vai smalkāku artēriju sistēma, pa kuru plūst “Rasa Dhatu” (limfa), kas ir īstā asins šķidruma esence. Šis lielā mērā attīrītais šķidrums tiek ražots no asins esences, pēc tam tas ieplūst šo smalko artēriju sistēmā. Riņķojot pa jau minēto smalko artēriju sistēmu, šis svaigais šķidrums baro dziedzerus un visas citas ķermeņa galvenās daļas. Pateicoties savām specifiskajām īpašībām, šis šķidrums izplatās pa visu organismu. Šim sevišķajam pamatšķidrumam – esencei ir dots “Šlešma” nosaukums.
Šlešma īpašības.
Tā ir baltā krāsā un sakarā ar “Tamagunas” pārpilnību ir smaga, eļļaina, gļotaina un salda pēc garšas. Īpašs fizikāli-ķīmisks process šo “Šlešmu” (gļotas reducē sāļā šķidrumā. Mūsu asinis, sajaucoties ar šo šķidrumu, iegūst un saglabā savas sārmainās īpašības. Sāļo sastāvdaļu trūkums asinīs noved pie slimībām. Un atkal, dažreiz šīs gļotas kļūst sāļas nepilnīgas asimilācijas vai nolietošanās rezultātā. Šis nevajadzīgais sāļais šķidrums parasti tiek izvadīts no organisma ar sviedriem un urīnu.
Mūsu fiziskā ķermenī šī “Šlešma” vai gļotas ir visa spēka un enerģijas īstā esence. Šī pati “Šlešma” (gļotas) ir pazīstama ar nosaukumu “Odžah Dhatu”, t.i., spēka un pamatelements. Šī “Šlešma” jeb svarīgais šķidrums veido, uztur un baro mūsu organismu.
Septiņu pamata un balsta sastāvdaļu, proti, šķidrumu jeb sekreta, asins, miesas, tauku, kaulu, kaulu smadzeņu un sēklas (spermas) gars un pati būtība ir ietverti terminā “Odžah”. Tas, pirmkārt, atrodas sirds rajonā un tomēr, neskatoties uz to, iespiežas visā organismā. Tas attiecīgi uztur visu organismu. Ar “Odžah” (spēka) elementa palielināšanos ķermenī iegūstam laimes sajūtu, enerģijas un vispusīgas ķermeņa attīstības ievērojamu pieaugumu. Zaudējot šo “Odžah” (spēku), katrs deģenerējas. Ja saglabā “Odžah”, saglabā pašu dzīvību. Augstākās prāta īpašības, tādas kā aizrautība, izteikts intelekts un labākās ķermeņa īpašības, tādas kā iznesība, maigums u.c. nāk no šī “Odžah” (spēka) elementa.
Šo gļotu (Šlešma) pieci atšķirīgie veidi uztur mūsu organismu. Atkarībā no atrašanās vietas ķermenī, kā arī sakarā ar dažādo iespaidu, ko tās rada, šīm gļotām ir dažādi nosaukumi. Tie ir sekojoši: “Kledana”, “Avalambana”, “Rasana”, “Snehana” un “Šlešana”.
Kledana Šlešma. Šīs gļotas ar gremošanas sulu palīdzību samaļ barību mīkstā sīku daļiņu masā. Tūlīt pēc tam barība nonāk mūsu kuņģī, kur kuņģa sieniņās atrodošies smalkie dziedzeri sāk izdalīt gremošanas sulu. Šī sula sagremo barību putās. Šis kuņģa sekrets tad arī nav nekas cits kā “Kleidana Šlešma”. Lai barība kļūtu mīksta, to vāra ar svelmi ūdenī. Tādā pat veidā žults sakarsē šo “Kleidana Šlešma” vai gremošanas sekretu, lai samaltu un palīdzētu sasķidrināt barību. Zarnu sieniņas arī izdala gremošanas sulas paveidu, kas pabeidz sagremot nesagremotās vai pussagremotās barības daļas. Šis zarnu sekrets arī ir “Kleidana Šlešma”. Ja šī “Kleidana Šlešma” kļūst bojāta, rodas tādas slimības kā gremošanas traucējumi, apetītes zudums, anemija u.c.
Avalamba Šlešma. Tērauda mašīna nevar turpināt darbu bez pienācīgas smērēšanas vai eļļošanas. Šāda eļļošana samazina berzi starp atsevišķām mašīnas daļām. “Avalamba Šlešma” atvēsinošās īpašības aizsargā ķermeņa mehānismu no žults radītā karstuma. Paši galvenie ķermeņa mehānismi jeb orgāni ir novietoti krūšu rajonā. Šī iemesla dēļ, kaut gan šis sevišķais gļotu veids ir atrodams katrā organisma daļā, tas ir sevišķi sakoncentrēts un aktīvs tieši krūšu rajonā. Sakarā ar pastāvīgu eļļošanu, ko veic šis īpašais gļotu veids, kā sirds, tā arī plaušas nedauzās pret krūšu kurvja sienām. “Vaju” jeb gaiss izplata šīs gļotas uz katru atsevišķu ķermeņa orgānu un ar šādu eļļošanu uztur tā darbību. Gadījumā, ja šīs gļotas kļūst kaut kādā veidā saindētas vai iespaidotas no toksīniem, cilvēks kļūst miegains un kūtrs.
Rasana Šlešma. Gļotas, kas rodas garšas orgānā (Rasana-sthan) jeb mēlē, saucas “Rasana Šlešma” jeb arī “Vodhaka Šlešma”. Ne tik speciālā valodā tās varētu apzīmēt kā siekalas vai siekalu dziedzeru sekrēciju. Šis sevišķais gļotu veids izraisa mēlē garšas sajūtu un palīdz “Kledana Šlešma” barības sagremošanas procesā. Jebkura šī gļotu veida nepietiekamība vai saindēšanās rada apetītes trūkumu kā rezultātu tam, ka jebkura barība liekas bezgaršīga.
Snehana jeb Tarpaka Šlešma. Šīs gļotas ar savu eļļaino šķidrumu jeb sekretu nomierina un baro visus orgānus mūsu ķermenī. Ķermeņa dziedzeri barības vielas pilnā mērā iegūst asimilācijas procesā no asins sastāvā esošiem ekstraktiem; šie pilnībā apgādātie dziedzeri no šāda veida gļotām ražo derīgos sekretus. Ajurvedas termins “Snehana Šlešma” tieši atbilst Rietumu fizioloģijas zinātnes terminam “endokrīno dziedzeru iekšējie sekreti”. Pat pie daļēja šo nomierinošo gļotu zuduma mūsu veselība pasliktinās. Šīs nomierinošās gļotas ievērojami ietekmē visa ķermeņa mehānisma darbu. Mūsu acis un ausis tiek eļļotas un saņem no šī veida gļotām barojošus elementus. Tādā veidā tiek uzturētas to normālas funkcijas. Šo gļotu nepietiekamība samazina mūsu redzes un dzirdes spējas. No dziedzeriem, kas atrodas galvas smadzenēs, iekšējo sekretu plūsma baro visus citus ķermeņa dziedzerus un orgānus.* Šī iemesla dēļ, saskaņā ar Ajurvedas zinātni, galvas smadzenes ir šo “Tarpaka Šlešma” vai nomierinošo gļotu galvenā atrašanās vieta kā arī to darbības lauks. Jogas rakstos šīs pašas “Tarpaka Šlešma” sauc par “Somadhara” vai “Amritadhara” (nektāra šķidrums). Visi organisma septiņi pamatelementi pastāvīgi tiek vitalizēti ar šīs galvas smadzeņu sekretu plūsmas palīdzību. Šīs pašas “Snehana” vai “Tarpaka Šlešma” (nomierinošās gļotas) vissīkākā formā ir atrodamas katrā mūsu ādas porā, tādā veidā uzturot to veselu. Ja šīs “Tarpaka” gļotas kļūst bojātas, mūsu atmiņa kļūst vāja un ievērojami pasliktinās redze un dzirde.
Šlešana Šlešma. Visas kaulu locītavas un dziedzeri praktiski ir iemērkti gļotu veidā, ko sauc par “Šlešana Šlešma”. Šo gļotu dēļ starp kauliem nevar būt berzes. Šīs “Šlešana” gļotas uztur nervus un muskuļus ap kaulu locītavām stiprus, veselīgus un valgus vai eļļainus. Tādēļ mēs nejūtam neērtību pie mūsu locekļu brīvām un normālām kustībām. Ja šī veida gļotas kļūst inficētas vai vājas, mums rodas septiska uzkrāšanās kaulu locītavās un ap tām. Kas noved līdz slimībām – podagrai vai pleirītam, kas ir kaulu tuberkulozes priekštecis.
Tridoša
(Trīskārtējie traucējumi)
Mēs sauksim to par “Ekadošaja” slimību, kas rodas, ja iekaist vai inficējas tikai viens no trim pamatspēkiem jeb elementiem, kas uztur mūsu organismu, proti, Vaju (gaiss), Pitta (žults vai radniecīgie sekreti) vai arī “Kafa” (gļotas). Tādas “Ekadošaja” slimības ir viegli ārstējamas. Bet, ja slimības cēlonis ir traucējums divos no trim pamatspēkiem, tādos kā Vaju (gaiss) un Pitta (žults), vai arī Vaju un Kafa (gļotas) vai arī abos Pitta un Kafa, slimība ir visai akūta.
Šādas slimības ārstēšan, ko radījuši šādi divkārši traucējumi (Divdošaja), prasa zināmu laiku. Bet, ja slimība rodas no vienlaicīgiem traucējumiem vai iekaisumiem visos trīs pamatelementos – “Vaju” (gaiss), “Pitta” (žults) un “Kafa” (gļotas), tas pa lielākai daļai ir liktenīgi. Ja nevienā no trim minētajiem organisma pamatelementiem traucējumu vai iekaisumu nav, nekāda saslimšana nav iespējama. Tik ilgi kamēr kādā valstī vai zemē valdošās autoritātes ir stipras, iekšējie ienaidnieki neuzdrošinās sacelt revolūciju un tāpat arī ārējie ienaidnieki baidās uzbrukt vai sagrābt tās teritoriju. “Vaju” (gaiss), “Pitta” (žults) un “Kafa” (gļotas) vai Jogas terminoloģijā – Vaju (gaiss), Agni (uguns) un Varuna (ūdens) ir trīs galvenie vadoņi, kuru rokās ir mūsu organisma miniatūrās valsts valdības groži.
Kamēr vien šie trīs vadoņi mūsu ķermeņa iekšienē strādā ciešā sadarbībā, ar stipru roku regulējot organisma norises, nav tādi slimību dīgļi, vienalga vai tie būtu radušies iekšienē vai iekļuvuši organismā no ārpuses, kas varētu izdarīt kādu ļaunumu šī ķermeņa valsts nocietinājumiem. Šī iemesla dēļ šie trīskāršie traucējumi (Tridoša) Ajurvedā ir minēti kā visu slimību galvenais cēlonis.
Saskaņā ar Rietumu medicīnas sistēmu, mikrobi tiek pieņemti par primārajiem visāda veida slimību izraisītājiem organismā. Modernās medicīnas speciālistu eksperimenti un pētījumi ir pierādījuši, ka šāda slimību teorija nevar būt pareiza. Slimību dīgļi var atrasties pat visveselīgākā cilvēka organismā. Tuberkulozes, holēras, tīfa un citu fatālu slimību dīgļus var atrast visveselīgāko jaunu cilvēku organismā. Bet šie mikrobi nevar izdarīt nekādu ļaunumu viņa organismam, ja vien pats organisms kaut kādā veidā nav nekārtībā. Tā ķermeņa iekšienē radušies slimību dīgļi nevar savairoties un citi mikrobi, kas inficē organismu no ārienes arī nevar nodarīt nekādu ļaunumu. Tādēļ slimību primārais cēlonis nevar būt organisma inficēšanās ar mikrobiem. Tas ir tikai sekojošs rezultāts vai slimības attīstības tālāka pakāpe. Citiem vārdiem sakot, tā ir sekundārā fāze vai pakāpe pašas slimības gaitā.
Daudz sīku mikroorganismu jeb dīgļu aug jebkurā lietā, kas atrodas zemes virspusē, tiklīdz tur sākas pūšanas process. Ķermeņa iekšienē arī nepilnīgi sagremotas barības vielas un uzkrājušies atkrituma produkti pūst, radot ķermeņa iekšienē slimību indes. Tā rezultātā mūsu ķermeņa trīs pamatelementi, proti, Vaju (gaiss), Pitta (žults) un Kafa (gļotas) paši inficējas un, kad organismā uzkrājušās slimību indes tos pārvar, tiek izjaukts to līdzsvara stāvoklis, kā rezultātā pavājinās to norises jeb darbība. Šādā situācijā, atrodoties uzkrāto slimību inžu drošā paspārnē, organisma iekšienē sāk vairoties daudz mikrobu, nesastopot nekādus šķēršļus jeb kavēkļus. Ārpusē atrodošies mikrobi arī, nokļūstot šādā saindētā organismā, atrod labvēlīgus apstākļus, lai bagātīgi savairotos. Tādejādi pats pamata cēlonis slimību attīstībai ķermenī ir organisma saindēšanās vai inficēšanās un Vaju (gaisa), Pitta (žults) un Kafa (gļotu) darbības līdzsvara traucējums vai trūkums, kas rada ķermenī labvēlīgus apstākļus inžu palielinātai uzkrāšanai. Tā saskaņā ar Ajurvedas gudrajiem, „Tridoša” (trīskārtējie traucējumi) ir slimības pamatcēlonis. Šī vecu vecā „Tridoša” teorija, pie kuras pieturējušies Ajurvedas gudrie, ir daudz racionālāka un zinātniskāka kā moderno laiku infekciju (mikrobu) teorija.
Baktērijas un mikrobi
Infekciju teorija arī nav jaunas izcelsmes, bet ir ievērojami sena. Ajurvedas „Krimi” ir vispārējs apzīmējums visiem slimību dīgļiem un baktērijām un tie vispārīgi ir klasificēti kā eksternie (ārējie) un internie (iekšējie). Ārējie mikrobi parasti attīstās atkritumos, netīrā ūdenī un mūsu izkārnījumos. Sīkie kukaiņi, kas rodas no svīšanas un atrod patvērumu galvas matos vai padusēs, arī tiek raksturoti kā ārēji mikrobi. Tos mikrobus, kas radušies organisma iekšienē, sauc par iekšējiem mikrobiem un dala trīs dažādos tipos, atkarībā no tā vai tie rodas gļotās (Kafadža), asinīs (Raktadža) vai izkārnījumos (Purišaja).
Kafadža Krimi (mikrobi, kas radušies gļotās). Šie mikrobi rodas resnajās zarnās no saindētas Kafa (gļotas). Tie plaši savairojas un tad izplatās pa visu organismu.
Raktadža Krimi (mikrobi, kas rodas asinīs). Ja asinis kļūst kaut kā saindētas, tur aug šie ļoti sīkie mikrobi. Tie ļoti ātri savairojas un izplatās pa visu asins riņķošanas sistēmu. Visu veidu ādas slimības kā bakas, vēja bakas, masalas, kašķis, augoņi, galvas ēde u.tml. ir šo mikrobu roku darbs.
Purišaja Krimi (mikrobi, kas rodas izkārnījumos). Šī veida mikrobi rodas pūstošajos izkārnījumos, kas uzkrājas zarnās. Šis sevišķais mikrobu veids izkārnījumos savas ātrās vairošanās dēļ ir cēlonis tādām slimībām kā dizentērija, holēra, stipra caureja, hemoroīdi, dispepsija, aizcietējumi u.c. Šo mikrobu darbība aprobežojas ķermeņa lejas daļā, proti, virzienā no kuņģa līdz tūplim. Dažreiz, lai gan ļoti reti, tie nokļūst uz augšu tālāk par kuņģi. tādos gadījumos pacienta elpa un atraugas pretīgi ož pēc pūstošiem izkārnījumiem.
Ajurvedas gudrie ieguvuši ārkārtīgi augstas pakāpes iemaņas un meistarību pacienta pulsa noteikšanā (lai noteiktu diagnozi un prognozi), pie kam viņi varēja tūlīt norādīt defektu vai defektus, kas izraisījuši pacienta atsevišķo slimību, kā arī noteikt slimības normālo norisi.