(Tulkojums no angļu valodas, tulkotājs nezināms, no Latvijas Jogas biedrības tulkojumiem)
„Zini, ka Tas ir neiznīcināms, no kā viss ir cēlies. Neviens nevar iznīcināt šo nemainīgo.”
Bhagavad Gīta
„Nedzenaties tad nāvē alodamies, kamēr dzīvojat, nedariet postu ar savām rokām. Jo Dievs to nāvi nav radījis un Viņam nav prieks, kad pazūd, kas dzīvo;… jo taisnība ir nemirstīga.”
Zālamana gudrības grāmata
Vai ir praktiski iespējams dziedināt slimības vēl citādā veidā kā medicīniskā? Ja ir kāda daļa Patiesības mentālā jeb garīgā dziedināšanā, tad mums nevajadzētu nostāties pret to, bet no visas sirds to apsveikt. Šī pasaule ir bēdu pilna un, ja kāds var nest atvieglojumu, mums nevajadzētu rūpēties, pa kādu ceļu tas nāk. Lai izpētītu šo vitālo dzīves problēmu, mums jānobīda pie malas mūsu iepriekš izdomātās idejas un aizspriedumi un jāpieņem atklāta un godīga nostāja. Visas pasaules svētos rakstos atrodami stāsti par pārdabīgām dziedināšanām. Slimo dziedināšana, mirušo uzmodināšana, ļauno garu izdzīšana ir notikusi ne tikai Jēzus Kristus dzīvē, bet ir atrodama visu lielo Pestītāju, praviešu, svēto un redzētāju (pareģu) dzīvēs. Ir viena ļaužu šķira, kas uzskata, ka visi šie stāsti ir aplami un izdomāti ar nolūku maldināt neizglītotos, un ir otra šķira, kas ir pārāk lētticīgi un ar tieksmēm pārspīlēt visus šos stāstus, uzskatot tos kā sevišķus brīnumus, iespējamus vienīgi kādam dievišķi izvēlētam. Bet mums nevar palīdzēt ne intelektuālais skepticisms, nedz akla piekrišana. Mūsu attieksme pret to nedrīkst būt, lai to diskreditētu nedz arī to atbalstītu no dzirdēšanas, bet gan izpētīt to un izzināt patiesību.
Vēdās ir teikts, ka „cilvēka dvēsele stāv pāri visām mirstīgām ciešanām, tā ir brīva no grēka, brīva no vecuma, brīva no nāves un bēdām, brīva no izsalkuma un slāpēm.” Šie vārdi paver citu skatu. Vai tad mēs neesam tas, ko domājamies esam? Vai šis ķermeniskais stāvoklis ir neīsts? Nē, mūsu fiziskā dzīve nav neīsta, bet tā nesastāda visu mūsu esamību. Tā faktiski sastāda ļoti mazu daļu no mūsu reālās dzīves. Nelaimīgā kārtā vairumam no mums tā šķiet tā lielākā daļa; un caur šādu nepareizu priekšstatu mēs aizsprostojam sava dzīvības spēka plūsmu un esam padoti nebeidzamām ciešanām. Slimības vienmēr ienes traucējumus un nekārtību un nekārtība pastāvīgi seko, ja mūsu fiziskās tieksmes novirza mūs no dvēseles tiešās ietekmes jeb mūsu ķermeniskās vēlēšanās ņem pārsvaru pār garīgo dabu. Ja tas tomēr ir taisnība, ka mūsu dzīvības vitālā daļa ir nemainīga, ciešanu un slimību neskarama, kas tad ir tas, ko mēs redzam sev apkārt? Mēs redzam slimības, mēs redzam ciešanas; gandrīz visi mēs atzīstam šīs sāpes un šo vārgumu par patiesiem, kamēr tā nemainīgā īstenība vairumam šķiet kā sapnis.
Ir nenoliedzami, ka fizikālā zinātne ir daudz darījusi cilvēces labā; tā ir nesusi apmierinājumu, bet šis apmierinājums nav pastāvīgs tamdēļ, ka pielietotie elementi nav pastāvīgi, jo tie nevar sasniegt ciešanu cēloni. Cilvēki dzīvo caur Gara spēku. Īstais slimības miteklis bieži vien ir prātā, bet ne ķermenī. Mēs zinām, ka mūsu mentālā attieksme var ietekmēt mūsu fizisko stāvokli un stimulēt to. Kad mēs esam neveseli, mēs bieži mēģinām mainīt klimatu; tāda pat iekšķīga maiņa ir vēl labāka – prāta maiņa. Ja mēs varam noraidīt visas domas par slimību, tas ir labākais līdzeklis izslēgt to. Pie šīs metodes mēs aizmirstam ķermeni un ar to izslēdzam sevi ārā no šī stāvokļa. Bet mēs to nevaram izdarīt tik ilgi, kamēr ticam, ka mūsu pastāvēšana ir atkarīga no šī ķermeņa. Mums jāizprot, ka esam dzimuši un tiekam uzturēti no Gara un tamdēļ mums nekas nevar kaitēt. Mēs tāpēc jūtamies bezpalīdzīgi un vārgi, ka esam pazaudējuši šo augstāko atziņu un kustamies likteņa varas svaidīti.
Vienīgi patiesā dziedināšana ir sasniedzama tikai kontaktā ar Garīgo būtību, bet tas nav izdarāms profesionālā veidā. Es ticu garīgai dziedināšanai. Esmu redzējis pārāk daudz piemēru, lai apšaubītu to. Daži netic lūgšanai, bet lūgšana dziedina. Arī ticībai ir liels dziedinošs spēks tamdēļ, ka tā paceļ mūs tādā plāksnē, kur mēs varam tapt dziedināti. Indijā ir daudz, daudz piemēru tam. Cilvēki, kas no ārstiem tikuši atzīti par nedziedināmiem, ir mērojuši tālus ceļus, lai pieskartos kāda svēta cilvēka kājām, vai mazgājušies kādā svētā upē, jeb pielūguši kādā zināmā svētā vietā, nesatricināmi ticot, ka caur to tie kļūs veseli, un tas tā ir noticis. No kurienes nāk šis spēks? Viss spēks nāk no Gara. Caur sirsnīgu lūgšanu un nesatricināmu ticību mēs iegūstam spējas uztvert šo spēku. Kamēr mēs neatveramies tā tiešai ietekmei, tas nevar iespiesties mūsu apziņā un mūs dziedināt. Mēs redzam no Kristus dzīves, ka arī viņš nav spējis palīdzēt visiem tiem ļaudīm, kas nāca ar viņu saskarē, bet tikai tiem, kuriem bija neapšaubāma ticība. Mateus evaņģēlijā mēs lasām: „Un kad Jēzus no turienes aizgāja, tad divi akli nāca pakaļ brēkdami un sacīdami: Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mums. Un Viņam namā ieejot, tie aklie piestājās un Jēzus tiem sacīja: Vai jūs ticat, ka es spēju to darīt? Tie Viņam atbildēja: Ticam gan, Kungs! Tad Jēzus aizskāra viņu acis sacīdams: Lai jums notiek pēc jūsu ticības! Un viņu acis tapa atvērtas.” Tāpat viņš teica tai sievai, kas bija aizskārusi Viņa drēbju vīli: „Ņemies drošu prātu, mana meita, tava ticība tev palīdzējusi.” Un tā sieva palika vesela tanī pašā stundā. Tāpat tam virsniekam Viņš teica: „Lai Tev notiek pēc tavas ticības.”
Šī absolūtā ticība ir pamatā visai dziedināšanai; pat medicīniskai dziedināšanai tā ir vajadzīga, bet tas nav tas ticības veids, kas pielīdzināms kritikas trūkumam un nezināšanai. Mums vienmēr jāšķiro uzticība no aklas ticības. Uzticība izriet no sirdsšķīstības, no tiešas uztveres. Kad dvēsele atzīst Dieva spēku pāri visām lietām un mēģina caur šo spēku atjaunoties, tad notiek savienojums un dziedināšana ir panākta.
Svētos rakstos ir teikts, ka slimība ir grēka sekas. Daži izskaidro, ka no ļauniem darbiem, citi, ka no nepareizas domāšanas; bet kādu izskaidrojumu mēs arī nepieņemtu, viens ir nenoliedzams, ka, ja mēs darām pretī dabai, mēs radām zināmas sekas, no kā mēs nevaram izbēgt. Bet kāpēc labi cilvēki un nevainīgi bērni cieš?
Tie, kas uzstāda šādu jautājumu, neņem vērā to, ka neviena dzīvība nesākas šeit un tagad. Kas tagad notiek, tas var būt sekas no kļūdām agrākās dzīvēs. Bez tam ciešanas ir bieži vien liels šķīstīšanas ierosinātājs. Caur cik daudzām grūtībām un sāpīgiem pārdzīvojumiem ir bijis jāiet Lielajām Dvēselēm, lai sasniegtu savu dižumu. Pat slimība dažreiz nes svētību. Viss atkarīgs no mentālās uztveres, kā mēs to uztveram. Ja mēs pieļaujam sevi nogāzt gar zemi un kļūstam bezcerīgi un bēdīgi, tad tā ir nelaime; citādi tas var nest mums jaunu garīgu atmodu.
Mums ir jāpēta un jāzin, kāda ir mūsu būtība. Mums jājautā sev: „Kāda daļa no manis ir patiesa Esamība? Vai tās ir manas rokas vai kājas? Vai tas ir mans prāts jeb mans ego?” Tā mēs ceļam un ceļam mūsu domas, līdz kamēr paceļamies tādā plāksnē, kur mēs vairs neesam identificēti ar ķermeni. Augstākais dziedināšanas veids ir tas, kad mēs par ķermeni nemaz nedomājam. Mums nevajaga Garu meklēt mazas neveselības jeb sīku trūkumu dēļ. Mēs mīlam Garu vienīgi Viņa paša dēļ, bet vienmēr, kad nākam saskarē ar To, mēs atkal atdzīvojamies.
Lai sasniegtu šo pacilāto stāvokli, ir zināmas zinātniskas sistēmas. Radža jogā un Hatha jogā, kur veselība ir pirmā vietā, ir teikts, ka mūsos jābūt kādam piemērotam fiziskam izpausmes līdzeklim, lai caur to izstrādātu mūsu pilnību. Viens veids kā to izdarīt ir pārvaldīt elpu. Elpa ir dzīvības mediums. Kad kāds cilvēks ir beidzis elpot, mēs sakām, ka viņš ir miris. Izprotot un pielietojot pareizas elpošanas zinātni, mēs turam ķermeni veselīgā stāvoklī tādēļ, ka caur elpošanu pārvaldām Prānu jeb dzīvības enerģiju. Tik ilgi, kamēr šis dzīvības spēks turpina vienmērīgi un netraucēti riņķot, mūsu sistēmā pieturas ritms un līdzsvars, un mēs varam priecāties par labu veselību. Mēs, protams, zinām no pašu piedzīvojumiem, cik elpa ir atkarīga no prāta. Mazākais mentālais satraukums iznīcina elpošanas kārtību un ir par cēloni traucējumiem organismā. Ja mēs neesam spējīgi dot tam pretsparu, šis traucējums var radīt sāpes un slimību. Bet, ja mēs pārvaldām savu elpu, tad atgūstam prāta līdzsvaru un caur to nodrošinām sev veselību.
Ja mēs pilnīgi pārvaldām elpu, tad mūsu rīcībā ir tāds Prānas krājums, ka varam to raidīt uz jebkuru mūsu organisma daļu, kur atrodas sāpes jeb satraukums, un spēcināt to. Tāpat mēs varam raidīt to uz citiem. Tas izskaidro dziedināšanu ar pēkšņu roku uzlikšanu un visus magnētiskās dziedināšanas veidus. Tomēr jābūt ļoti uzmanīgam pieļaujot šāda veida dziedināšanu, jo, ja avots nav tīrs, tas var novest pie nopietniem sarežģījumiem. Kādam cilvēkam var būt noteikts magnētisks spēks, bet viņš var būt nebrīvs no savtīgiem personīgiem motīviem. Ja mēs padodamies šādai ietekmei, tas traucē mūsu garīgo augšanu, kaut arī uz laiku iegūstam atvieglojumu mūsu fiziskām ciešanām.
Ja mēs nepareizi domājam un nekārtīgi dzīvojam, mēs nevaram būt veseli tamdēļ, ka nepareiza domāšana un darbība rada indi mūsu organismā, kam ir jāparādās slimības veidā. Pat medicīniskā zinātne atzīst, ka stipras kaislības, kā nevaldāmas dusmas un rūgts ienaids, ved pie nopietnām slimībām. Un otrādi, ja mēs dzīvojam pilnīgā saskaņā ar garīgiem likumiem, mums nav jārūpējas par veselību. Mēs spontāni pildāmies ar dzīvību no centrālās krātuves, jo tiklīdz cilvēks paceļas pāri savai sīkai esamībai un savienojas ar to, kas ir universāls un kosmisks, viņa stiprumam nav robežu…