Ramana Maharši – Kas es esmu

KAS ES ESMU?

(Who Am I?)

Shri Ramana Maharshi

No angļu valodas tulkojis Harijs Dīkmanis.

Rīgā, 1933. g.

Izdevis L. Audze, Rīgā.

________________________________

Iespiests Latv. Lauks. Centrālbiedrības

GRĀMATU UN NOŠU SPIESTUVĒ

Rīgā, Baznīcas ielā No. 4a – 4387

OM!

Tulkotāja priekšvārds

Indija no seniem laikiem ir bijusi pazīstama kā zeme, kur radušās visaugstākās, vissmalkākās un cēlākās filosofijas un reliģijas sistēmas. Indiju ar pilnām tiesībām varam nosaukt par filosofu zemi. Tā ir devusi tādus ievērojamus ģēnijus kā: Kapila, Patandžali, Šri Krišna, Buddha, Šri Sankaracharya, Ramakrišna Paramahamsa un daudz citus, ne mazāk ievērojamus, bet šeit nepieminētus, lielus garus.

Jautājums, vai arī tagadējā modernajā Indijā ir atrodams kāds, kas varētu lidzināties iepriekš minētām personībām? Uz to varam dot noteiktu atbildi, kas par tādu pašlaik jāuzskata Tiruvannamalajā, Madrasas provincē, Ziemeļu Arkotas apvidū dzīvojošais Šri Ramana Maharši. Vārds Maharshi sastāv no vārdiem: “Maha” – Lielais un “Riši” – Gudrais. Šri Ramana Maharši ir dzimis advokāta Sundaresa Aijera otrais dēls. Vidusskolas un augstskolas izglītību baudījis Madurā. 17 g. vecumā viņš atstāj Maduru un savus vecākus, lai dotos uz Tiruvannamalaiju, kur nonācis uzsāk stingru askēzi ar klusēšanas solījumu, ko ievēro vairākus gadus no vietas. Pēc apmešanās Tiruvannamalaijā Šri Ramana Maharši vairs nav pieskāries naudai un nevalkā neko citu, kā vienīgi tikai “Kaupinam” t. i. drēbi ap gurniem, kādu parasti valkā Indijā “Sanjasi” – cilvēki, kuri atsacījušies no pasaulīgās dzīves. Pašlaik viņš vairs nav saistīts ar savu klusēšanas solījumu un labprāt atbild uz visiem nopietnākajiem jautājumiem. Ziņkārīgajiem turpretīm, viņš parasti uzstāda pats pretjautājumu: “Kas man šo jautājumu uzstādīja?” Un kad tie atbild: “es”, tad Maharši saka: “Uzziniet, kas īsti ir šis “es”, tad visi jautājumi būs skaidri.”

Šī mācība par sevis atzīšanu un realizēšanu ir centrālā doma Šri Ramana Maharši filosofijā. Ja arī objekti mums šķiet, dažkārt, atnesam prieku, tad tomēr patiesībā mūsu prāts tanī brīdī atgriezīsies pats sevī un bauda tad pats savu iekšējo prieku un svētlaimību.

Šīš brošūras lasītājam, varbūt, sākumā nebūs skaidri divi te itkā pretēji šķietami jēdzieni: 1) “Es neesmu prāts, ne intellekts, u.t.t.” un 2) “Prāts galu galā ir tas pats, kas Atmans (Es)…” Lai to tuvāk noskaidrotu, šī darba tulkotājs savā laikā griezās pie viena no Šri Ramana Maharši mācekļiem – pandita Vasudeva Sastri, uz ko cien. padits laipni sniedza sekojošo paskaidrojumu, kuru te tieši pievedīšu: “… Jūsu sarežģījumi praktiski pastāv iekš tam, kā apvienot izteicienus: “prāts galu galā ir tas pats, kas Atmans ar Sankaračaryas iztecieniem Nirvana Šatakā: “es neesmu prāts, intellekts, u.t.t.”, kas Jūsu vēstulē tālāk apzīmēts arī kā Upanišadu redzes viedoklis. – Upanišades un Šri Sankaračya (upanišadu lielais un apgaismotais komentators) neaprobežojas tikai ar viena vienīga uzskata reprezentēšanu. Patiesībā abi šie redzes viedokļi sastopami kā Upanišadēs, tā arī Šri Sankaračaryas darbos. – Pirmais ir Sadhaka (spiritualā aspiranta – abhyasi) redzes viedoklis, viņa sagatavošanās jeb progresējošās jautāšanas stadijā, pirms tas vēl nav sasniedzis savu jautāšanas gala mērķi – Sevis realizāciju resp. savienošanos ar Brahmanu jeb vienīgo Realo, Visaugstāko Substanci, kā to dažādi nosauc un apraksta. – Otrais ir Siddhas, Arudhas jeb Dživan-Muktas redzesviedoklis t.i. Spiritualā aspiranta, kas sasniedzis jautāšanas gala mērķi un panācis Sevis Realizāciju, Vienību ar Realo, Augstško ES jeb Substanci. Personai, kas sasniegusi Sevi, kas ir “Es”, – Vienība ir dominējošais faktors. Ja parādās dažādība, tā tūliņ tiek ietverta visu aptverošā un absorbējošā Vienībā, kura vienīgā patur virsroku. Tā tad, ja šādai personai parādas tādas lietas kā: prāts, ķermenis u.t.t., tad Vienība jeb Realitāte (kas abi ir sinonīmi jēdzieni) ir dominējošā ideja viņa apziņā. Šāda persona sajutīs, ka “Prāts ir tas pats, kas Atmans,” t.i. tas pats, kas Brahmans, Realais, Visaugstākais, Galīgā Substance, Absolūtais, Sat-Chit-Ananda. Un līdzīgi tam, viņš jutīs: es esmu Sat-Chit-Ananda.

Tagad nāk apgalvojums: “es neesmu prāts, intelekts, u.t.t. Nirvana-Šatkā”. Tas ir pareizs no Abhyasi – aspiranta redzes viedokļa, kurš atrodas vēl jautāšanas un disciplīnas sagatavošanas stadijā t.i. pirms viņš ir sasniedzis Sevis Realizāciju jeb Sevi. Sagatavošanās un disciplīnas nolūkos, jautātājs šinī laikā pieņem dažādības, kas tam nāk priekšā, kā faktu, kā kaut ko reālu, un uz šī pieņemtā pamata viņš sāk jautāt un cenšas sevi atrast, kas viņa Paša būtība, kas viņa “Es” ir. Kā tas teikts “Upadesa-Saram”, kur viņš (aspirants) saka: “Es neesmu šis ķermenis, jo es varu eksistēt bez jebkuras ķermeņa daļas, vai visa ķermeņa, un es neesmu prāts vai intelekts, aiz tā paša iemesla, jo ģībonī un tamlīdzīgos stāvokļos, es esmu bez prāta, bez intelekta.” Šie apgalvojumi ir pareizi jautāšanas stadijā un priekš šīs stadijas vajadzībām. Šī stadija svētās grāmatās tiek apzīmēta kā: “ne šis, ne šis” (neti, neti) stadija.

Nav faktiski nekādas pretrunas starp abiem Jūsu vēstulē pieminētiem apgalvojumiem, ko tie izteic aspiranta redzes viedokļus divās attistības pakāpēs. Katram aspirantam vajaga sākt ar vienu un pāriet uz otru. Šie viedokļi nestāv pretrunā, bet papildina viens otru…”

Vienam, otram no god. lasītājiem, kas nav pazīstami ar senās Indijas kultūru, var pacelties jautājums, kādēļ vispār šāda “Pašatziņa” un meklēšana pēc sava īstā “Es” ir vajadzīga. Un tomēr, senās Indijas Vediskie gudrie – Riši mācīja, ka “Sevis” atzīšana ir visu zināšanu pamatā, vai tās būtu: zinātne, reliģija, vai filosofija, jeb kā to Šri Ramana Maharši saka: “Vai tā var būt īsta zināšana, kur atzinējs nepazīst pats sevi (pašu atzinēju)?” Ramana Maharši, lai sasniegtu Sevis atzīšanu nebija gājis ne pie viena Guru (skolotāja), bet devies vientulībā, kur ievērojot maunam (klusēšanu) un pastāvīgi stādot sev jautājumu: “Kas es esmu?” viņs samērā īsā laikā sasniedza Sevis Realizāciju. Visu to kopā ņemot Šri Ramana Maharši pieskaitāms pie Lielām dveselēm (Mahapuruša). Viņa mācekļi to uzskata kā Dievības iemiesojumu (Avatara).

Šī brošūra ir pirmais darbs latviešu valodā, kas satur sevī Šri Ramana Maharši metodi par atma-vicharu un ir tulkota ar paša Maharši laipnu atļauju.

Lai tā nestu daudz svētības latviešu lasītājiem: par godu Lielajam Gudrajam – ir tulkotāja vienīgā vēlēšanās.

On Namo Bhagavate Ramanaya.

Tulkotājs

Kas es esmu?

Shri Ramana Maharshi.

 

Visas cilvēku būtnes ilgojas pēc laimes, kas nebūtu bēdām un rūpēm apēnota, – un visvairāk tās mīl pašas sevi. Tā šī mīlestība ir kā atslēga tam faktam, ka prieks – ir šo būtņu daba. Par šī fakta patiesību varam ikdienas paši pārliecināties, atrodoties dziļā bezsapņu miega stāvoklī, kad nav nekādu jutekļu objektu un mūsu “es” bauda pats savas dabas īpatnējo svētlaimību.

Lai nepārtraukti sajustu šo savu īpantējo prieku, cilvēkam jāpazīst pašam sevi. – Vislabākais līdzeklis, lai iegūtu šādu zināšanu, ir uzstādīt jautājumu: “Kas es esmu?”

“Kas es esmu?” – Es neesmu šis fiziskais ķermenis (Sthula Sarira), kas izveidots no septiņām sastāvdaļām (Dhatus); ne smalkais ķermenis, sastāvošs no pieciem jutekļu orgāniem (acis, ausis, deguns, āda un mēle) un viņu funkcijām (redze, dzirde, oša, tauste un garša); ne pieci dzīvības spēki (Pranas), kas kontrolē elpošanu, gremošanu, asins riņķošanu, svīšanu un izvadīšanu; ne pieci ārējās darbības orgāni (mute, rokas, kājas, anus un dzimuma orgāni); ne prāts; ne arī kāds no tiem atsevišķi. “Es” neesmu arī identisks ar “Ananda maya koša” – dziļa miega stāvoklī, kurā visas augšminētās darbības apstājas un to potencialitātes, kaut arī esošas, atrodas snaudošā stāvoklī.

Tā tad īsto “Es” vajadzīgs identificēt ar to, kas paliek pāri pēc tam, kad viss augšminētais atmests projām, tas ir – ar tīro apziņu. Viņš (“Es”) pēc savas būtības ir: “Sat-Chit-Ananda” (Eksisence, Absolūtā zināšana, Svētlaimība)

Ja prāts, – kas ir visu zināšanu uztveres un mūsu darbības ierocis, – izzūd, tad reizē ar to pazūd arī objektīvā pasaule. Ilūzija par čūsku, kas patiesībā ir tikai virve, neizzūd ātrāk, pirms nav realizēta patiesība, ka tā ir virve1). Gluži tāpat, šīs šķietamās pasaules ilūzija neizzūd ātrāk, pirms nav sasniegta zināšana par īsto “Es”.

Prāts ir mūsu “es” (sanskritā Atman) noslēpumainais spēks. Ja visas domas tiek atņemtas, nepaliek nekas pāri, ko varētu nosaukt par prātu. Tā tad domas ir – “prāts”. Un atkal otrādi, – nav tādas lietas kā “pasaule”, pastāvoša neatkarīgi un atsevišķi no domām. Bezsapņu miegā nav domu un nav arī “pasaules”. Nomodā un sapņu stāvoklī pastāv domu darbība, un tā tad arī “pasaule”. Mūsu prāts izstaro šo pasauli no sevis un atkal to ievelk sevī atpakaļ; gluži tāpat, kā zirneklis, kurš izlaiž no sevis tīklu un pēc kāda laika tāpat atkal ievelk to sevī atpakaļ. Kad prāts darbojas, tad tas caur savām domu formām rada pasauli. Tas pārklāj Atmanu (Es). Tādēļ, kad pasaule ir redzama, – Atmans nav redzams; un kad Atmans in redzams, vai realizēts, – pasaule pazūd. Pastāvīga un nepārtraukta iedziļināšanās prāta dabā atklāj, ka prāts galu galā ir tas pats, kas Atmans. Mūsu “Es” patiesībā ir Atmans (Gars). Prāts pastāvīgi pieķeras pie kā nebūt objektīva (Sthula). Tas nevar pats par sevi pastāvēt. Tikai mūsu prāts ir tas, kas sastāda smalko (sukshma) ķermeni, dživa jeb ego. Tas, kas apliecina sevi šinī ķermenī par “es”, ir prāts. Ja neatlaidīgi un uzcītīgi meklējam pakaļ, kur īsti “es” ideja rodas, tas atrodam ka sirds (Hridaya) ir tās mājoklis2. Sirds ir tā vieta, kur prāts dzimst. Koncentrēta domāšana un meditācija mūs noved pie šīs “es” atrašanas vietas.

____________________________________________________________________________

 

1) Salīdzinājums, ko indiešu monistiskās filosofijas piekritēji pieved, lai parādītu pasaules iluzoro dabu. Cilvēks tumsā uzkāpj uz slapjas virves un iedomājas to par čūsku- šinī momentā priekš viņa nekāda virve neeksistē. Tiklīdz tas realizē (atklāj) patiesību, ka tā ir virve – čūska pazūd.

2) Hridaya seit nenozīme fizioloģisko orgānu, kas saucas par sirdi.

Pirmā un pirmatnējā no visām domām ir “es” doma. Tikai tad, kad šī doma ir prātā radusies, var rasties arī citas domas. Un tikai pēc tam, kad pirmās personas vietnieka vārds – “es” ir prātā radies, var otrās – “tu”, trešās – “viņš” u.t.t. paradīties. Otrās un trešās personas nevar parādīties bez pirmās.

Prāts ātrāk nevar rast mieru, pirms tas neatrod atbildi uz jautājumu: “Kas es esmu?” Līdzīgi tam, kā koks, ar kuru pabaksta uguni pie līķu sadedzināšanas, arī pats sadeg; tāpat arī prāta darbības vērstas uz jautājumu – kas es esmu, – beidzot pašas reducējas par neko.

Kad jūsu prātā pamostas kāda nebūt doma, kas jūs vērš uz ārieni, – nesekojiet tai, bet tūliņ mēģiniet to vērst uz iekšieni un jautāt: “Kam šī doma radās?” Negriežiet vērību uz to, cik daudz un kādas jūsos domas pamostas, bet tiklīdz ko kāda doma rodas, neatlaidīgi turpiniet jautāšanu: “Kam šī doma radās?” Un redzi! Atbilde seko: “Viņa radās pirmai personai – “es”. Ja šādu jautāšanu pastāvīgi turpina, prāts tiek nepārtraukti vērsts uz iekšieni un ir spiests atgriezties savā tiešā dzimšanas vietā. Visas domas tā tiek izdeldētas, tiklīdz kā tās pamostas.

Uzsākat šo meklēšanu un uzcītīgi praktizējiet introspekciju (iedziļināšanos sevī), un esiet droši pārliecināti, ka prāts tad būs saistīts pie savas dzimšanas vietas. Drīz vien tas ar savu likteni samierināsies un rims cīnīties.

Tikai tad, kad subtilais (smalkais) prāts projekcējas caur mūsu smadzenēm un uztveres orgāniem, rupjās (fiziskās) pasaules vārdi un formas nāk būtībā. Kad prāts ir absorbēts sirdī, šie vārdi un formas izzūd. Stāvkolī, kurā visas prāta tendences, kas tiecas uz ārieni, ir apspiestas, tas pats aizturēts sirdī un visa uzmanība vērsta vienīgi tikai uz to pašu – sauc par introspekciju jeb subjektīvo redzi (antharmukha drishti). Turpretīm to stāvokli, kad prāts iziet no sirds un nodarbojas ar rupjās (fiziskās) pasaules radīšanu, sauc par ekstrospekciju jeb objektīvo redzi (bahirmukha drishti). – Kad prāts atrodas aizturēts sirdī, pirmatnējā “es” doma pakāpeniski izzūd un kas tad paliek – ir mūžīgais Pats jeb Atmans. Šinī stāvoklī vairs nav ne mazāko pēdu no kaut kādas “es” idejas – to sauc par reālo redzi (svarupa drishti), vai arī par klusuma stāvokli – “Maunam”. Vedantā šo klusuma stāvokli dēvē par gudrības redzi (Gnana drishti). Šis klusums nav nekas cits, kā prāta stāvoklis, kurā tas nogremdējies pats sevī jeb Atmasvarupā. Šo stāvokli nevajag sajaukt ar domu lasīšanu, telepatiju, gaišredzību, vai trikala veditvam – tas ir: spēju zināt pagātni, tagadni un nākotni.

Kas patiesībā eksistē – ir Atmascarupam. Ārējā pasaule (ieskaitot visas dživas – individualos ego un Isvara – kosmisko ego) ir patiesībā tikai iluzoriska vīzija, kas parādas virs Atmana, līdzīgi tam, kā šķietamais sudraba spīdums virs perlamutra. Visi šie trīs: pasaule, dživas un Isvara manifestējas (izteicas un darbojas) kopīgi un kopīgi arī izzūd. Beidzot viss ir tikai Atmasvarupam, kas parādas kā: pasaule dživa (ego jeb es) un Isvara. Tā tad patiesībā tie visi ir – Šivasvarupam jeb Atmasvarupam.

Vichara jeb pareiza jautāšana, ir vienīgais iespaidīgākais līdzeklis prāta nomierināšanai. Nav neviena cita tik līdzvērtīga līdzekļa. Var gan arī citiem līdzekļiem vēl prātu dabūt zem kontroles, bet nav šaubu, ka tas atkal un atkal no tās atbrīvosies. Piemēram, to var dabūt zem kontroles arī ar elpas regulēšanu (Pranayama). Kad elpa ir aizturēta, prāts paliek mierīgs, bet tiklīdz elpas kontroli pārtraucam, prāts atkal top vaļīgs un tiek svaidīts uz visām pusēm no cilvēkā piemītošām iekšējām tendencēm (vasanām), kas pēc savas būtības ir iekšējo darbību (Karmas) rezultāti. Abi, prāts un dzīvības enerģija (Prana), ceļas no viena un tā paša avota. Domas ir prāta manifestācijas. Doma “es” ir pamata doma, kas kā pirmā rodas prātā – to cauc par egoismu jeb ahamkara. Prama rodas no tā paša cēloņa, kā ahamkara. Tādēļ, ja elpa3

________________________________________________________________________

 

3) Zem elpas te domāti dzīvības spēki, bet ne vienkārša elpošana.

vai prana ir dabūta zem kontroles, arī prāts ir kontrolēts un otrādi – ja prāts ir kontrolēts, arī elpa savukārt ir kontrolēta. Elpu jeb pranu var uzskatīt, kā prāta “Sthula” jeb rupju izteiksmi resp. indeksu. Kāmēr cilvēks dzīvo, prāts tur pranu ķermenī, bet viņa nāves brīdī prāts to atraisa un aizrauj sev līdzi. Pranayama (dzīvības spēku kontrole ar regulētas elpas palīdzību) var palīdzēt prātu dabūt zem kontroles, bet ne iznīcināt to. Gluži tāpat arī meditācija par formu (Murthi dhyana) un zināmu formulu atkārtošana (Mantra džapa) kopā ar barības izvēli4, ir tikai viduvēji soļi prāta kontrolē. Ar “murthi dhyanam” vai “mantra džapu” prāts tiek saistīts pie kāda nebūt  viena objekta un līdzīgi tam, kā ziloņa nemierīgais snuķis paliek mierīgs, kad tam dod turēt ķēdi, tas nemēģina vairs tvert pēc kāda otra objekta. Tā vienmēr nemierīgo un klejojošo prātu var vingrināt, koncentrējoties uz kādu nebūt vārdu, vai formu, vai objektu, kā to dara “murthi dhyanā” un “mantra džapā”; tad tas apstājas un vairs neklejo. Katra atsevišķa doma pati par sevi ir ārkārtīgi nespēcīga, tādēļ ka prāts ir izklaidēts bezgala daudzās un dažādās domās. Jo vairāk tiek domas savaldītas, jo vairāk prāts caur to koncentrējas un iegūst lielāku stiprumu un spēku. Sekmes būs nodrošinātas, ja prāts tiks vingrināts atma-vicharā. No visām disciplīnām, barības izvēle – tas ir: lietot to mērenos apmēros un tikai satvisku (tīru), ir viena no svarīgākajām. Ar šī līdzekļa palīdzību prāts paliek arvien tīrāks un atma-vichara sekmīgāka.

Bezgala daudzas vasanas jeb tendences, kas cēlušās no iepriekšējās Karmas, atrodas prātā. Tās ir uzkrājušās tur no seniem laikiem, caur neskaitāmām iepriekšējām, pagājušām dzīvēm. Tās paceļas prātā viena pēc otras, līdzīgi viļņiem okeānā. Līdz ar svarupa-dhyanas progresēšanu, šīs vasanas tiek apspiestas un izzūd, – lai arī cik dziļas un vecas tās nebūtu bijušas. Vajag būt nelokāmam un pastāvīgi praktizēt svarupa-dhyanu, nepielaižot pie tam sevī ne mazāko šaubu par to: vai visas uzkrātās vasanas būs jel maz iespējams iznīcināt un prātu pārvērst Atma-svarupā.

Lai kāda cilvēka grēki būtu nezin cik lieli un daudzi, tomēr tam nevajadzētu nekad raudāt un bēdāties, sakot: “Es esmu grēcinieks un kā gan grēcinieks var sasniegt atpestīšanu?” Lai viņš atmet visas šādas domas, ka tas ir grēcinieks, un lai centīgi uzsāk praktizēt svarupa-dhyanu, tad drīz vien viņš taps pilnīgs.

Kāmēr vien vasanas turas prātā, nepieciešami turpināt jautāšanu: “Kas es esmu?” Progresējot šinī jautāšanā, nepieciešami apspiest ikkatru domu, tiklīdz ko tā prātā parādās. Atbrīvošanās no pieķeršanās pie ārējiem objektiem sauc par “vairagyam jeb nevēlēšanos,” bet nelokāmu pieķeršanos Atma-svarupai – par “Gnanam” jeb gudrību resp. īsto zināšanu. Abi, kā “Vairagyam,” tā arī “Gnanam” beigu beigās noved pie viena un tā paša mērķa. Līdzīgi tam, kā pērļu zvejnieks, ar pie kājām piesietiem smagiem akmeņiem, nolaižas dziļi okeana dibenā, lai dabūtu vērtīgo pērli; tāpat arī cilvēkam, ar neatlaidīgu apņemšanos, ir jo dziļi jānodziļinās sevī un jāatrod sava dārgā pērle – Atmans. Peitiek, ja cilvēks nepārtraukti meditē par savu Svarupam jeb Atmanu, līdz viņs sasniedz tā realizāciju. Ja piemēram, jūs aplenciet kādu apcietinājumu un mērdējiet tur atrodušos ienaidniekus badā, tad tie būs spiesti agrāk vai vēlāk šo apcietinājumu atstāt. Tad jūs variet šai brīdī nonāvēt ikkatru no viņiem, kas to atstāj, un redzi: apcietinājums būs viegli ieņemts.

Guru un Dievs ir patiesībā viens un tas pats. Ja kāds pilnīgi, bez mazākām šaubām, uzticas Guru, tad tāds ir glābts – tas ir skaids. Bet vajag bez iebildumiem sekot to ceļu, ko norāda Guru. Padevība Dievam ir tas pats, kas koncentrācija uz Atmanu, kur nepieļauj pacelties nevienai citai domai. Dievs uzņemas ikkatru nastu, tā sakot, pats uz sevīm. Viņš ir visaugstākais

spēks, kas pārvalda pasaules notikumus. Kādēļ tad mums rūpēties par to, vai darīt šo, vai atkal to

___________

 

4) Ēst tikai tīru (satvisku) barību un mērenā daudzumā

un nenovēlēt visu Dieva rokās? Vai vajaga gan dzelzceļa pasažierim turēt savu bagāžu sev uz galvas un ciest, bet ne nolikt to zemē, sev blakus un ērti sēdēt vagonā? Vai nav beidzot vilciens tas, kas ved visus pasažierus un viņu mantas, lai cik smagas tās arī nebūtu?

Svētlaimība ir Atma-Svarupas essence. Nē, svētlaimība (pilnīgs prieks) un Atmans ir identiski. Varētu pat tiekt, ka: “prieks, kas kaut kur sastopams, ir šī Atmana svētlaimība.” Tas vienīgi tikai ir reāls. Nav nekāda prieka nevienā pasaules objektā. Pilnīgi maldi ir domāt, ka mēs gūstam kādu prieku no tiem. Ja prāts tiecas pēc ārējiem objektiem, mēs neapšaubāmi ciešam. Kad mēs sajūtam kādreiz mūsu vēlēšanu piepildīšanos, tad arī novērojam, ka prāts tanī brīdī atgriežas atpakaļ savā mājoklī un bauda Atma-Sukham (pats savu svētlaimību). Gluži tas pats notiek: dziļā miegā, transā un ģībonī, kā arī tad, kad mēs iegūstam vēlamos objektus, vai no nevēlamām lietām atsvabināmies – arī tad prāts vēršas uz iekšieni un bauda Atma-Sukham.

Tādā kārtā prāts vienmēr nemierīgi klejo šurp un turp, prom no Atmana. Paēnā zem koka ir palīkami, bet ārtpus tā, saulē ir nepanesami karsts. Ceļinieks staigājot saules tveicē, apmetas paēnā un bauda patīkamo vēsumu. Bet tad, pēc kāda laika, viņš atkal jūt sevī kārdinājumu, doties karstā saulē. Un atrodot atkal karstumu par nepanesamu, viņš no jauna atgriežas paēnā. Tā viņs nepārtraukti staigā šurp un turp: no ēnas saulē un no saules atkal ēnā. Šādu cilvēku mēs saucam par – nezinātāju. Gudram cilvēkam nevajadzētu nekad atstāt paēnu. Gluži tāpat, nezinātāja cilvēka prāts bieži tiek ierauts pasaules darīšanās, kur sastopoties ar bēdām un lielām ciešanām, tas atgriežas atpakal pie Atma-Svarupam (Brahmana) tikai priekš tā, lai atkal un atkal par jaunu dotos pasaulē. Turpretīm, gudra cilvēka prāts nekad nenovēršas no Brahmana, bet nepārtraukti bauga mūžīgo svētlaimību.

Beigu beigās, pasaule ir tikai ideja jeb doma. Kad prāts beidz domāt, pasaule pazūd un iestājas neaprakstāma svētlaimība. Kad prāts sāk atkal domāt, tūlīņ uz vietas, no jauna parādās pasaule un tai līdzi ciešanas.

Bez sevišķas vēlēšanās, apņemšanās vai piespiešanās, ko nebūt darīt, uzlec saule. Un linzes stikls izsauc uguni, lotusa zieds uzplaukst, ūdens izgaro, un cilvēki nododas dažādiem darbiem. Pietiek tikai magnēta klātbūtnes, lai adata sāktu kustēties. Gluži tāpat kā Isvaras klātbūtnē, kam Pašam par sevi nav nekādu vēlēšanos vai vajadzību, dživas (dvēseles) izrāda darbošanos, kā tām nolikts no Isvara, saskaņā ar Viņā trim darbībām: radīšanu, uzturēšanu un iznīcināšanu. vai kā tās dažreiz vēl tiek apzīmētas par piecām kriyām5, kā: Sarga (radīšana), Sthithi (uzturēšana), Samhara (iznīcināšana), Tirodhanam (retrogresija) un Anugraham (visaugstākā žēlestība). Viņam pašam (Isvaram) tomēr nav nekādu motīvu (Sankalpa) un viņš nekādus darbības (karmas) augļus neievāc. Nekādas pasaules darbības, cik mēs zinām, neiespaido pašu pasauli. Tāpat arī visu četru elemetu: zemes (cietās vielas), ūdens (šķidrās vielas), uguns (siltuma un gausmas) un gaisa (gāzes) ne labās, ne sliktās ipašības nekādā veidā nespēj iespaidot piekto elementu – visuresošo ēteri (telpu), kurā visi šie pirmie eksistē.

Visi svētie raksti vienbalsīgi apgalvo, ka prāta kontrole priekš atpestīšanas iegūšanas ir absolūti nepieciešama. Tā tad, kontrole pār prātu ir mērķis, pēc kura jācenšas. Pat bezgalīgai grāmatu lasīšanai nav nekādas nozīmes, ka prāts nav dabūts zem kontroles. Lai iegūtu spēju prātu kontrolēt vajadzīgs, kā jau minēts, jautāt: “Kas es esmu?” – Vai kāda grāmata mums var palīdzēt šādā jautāšanā? Vienīgi tikai caur īstu zināšanu, mēs varam sevi (Atmanu) realizēt. Ja Rama grib zināt, ka viņs ir Rama – vai tad viņam priekš tam ir nepieciešams spogulis?

Es atrodos ķermenī, kas sastādīts no pieciem tērpiem (kosha), kāmēr grāmatas ir tikai ārēji objekti. “Es” jāmeklē pašam sevī, pārkāpjot piecus tērpus un pilnīgi velti to meklēt

__________________

5) Darbība.

grāmatās. – Sava “Es” atzīšana, kas šķietami saistīts un savas īstās dabas (svarupam) realizēšana – ir atbrīvošanās (Mukti). Prāta pastāvīga piespiešana koncentrēties uz Sevi, tiek saukta par “Atma-Vicharam.” Dhyana jeb meditācija ir kontemplācija par Sevi, kā par Sat-Chit-Anandu jeb Brahmanu, kura daba ir Sat (Eksistence), Chit (Zināšana) un Ananda (Svētlaimība). Var nākt dzīvē priekšā tāds brīdis, kad cilvēkam vajadzēs aizmirst visu, ko viņš līdz šim mācījies. Putekļi, kas sakrāti un saslaucīti, būs jāizmet āra. Nav vērts taisīt to satura analīzi. Līdzīgi tam, nav nekādas nozīmes sīki iedziļināties elementos (tatvās), kas pārklāj “Es” un censties izzināt, kas tie ir un kādas to īpašības, bet tie vienkārši jāatmet pie malas. Uzskatiet šo pasauli kā sapni. Nomoda stāvoklī apziņa var būt mazliet stabila, kāmēr sapņu stāvoklī mūsu apziņa ir momentāla. Var būt tikai šķietama atšķirība starp šīm abām, un tas ir viss. Viss, ko jūs redziet sapnī, kāmēr tas turpinās, ir tikpar reāls, kā objekti, kurus jūs redziet būdami nomodā. Kā sapņu stāvkolī, tā arī nomodā, reizē rodas domas, vārdi un formas.

Nav divu tādu atsevišķu lietu, kā labs prāts un ļauns prāts. Tas viss ir viens un tas pats prāts. Vasanas (tendences) izsauc mūsu vēlēšanās un attrakcijas, kas var būt dažreiz labas un citreiz atkal ļaunas. Ja prāts atrodas zem labu vasanu iespaida, tad to uzskata tanī brīdi par labu, bet kad zem ļaunu vasanu iespaida, tad par ļaunu. Cik ļaunas dažkārt arī šīs vasanas mums neizliktos, tomēr nevajag tās ienīdēt, ne arī atkal aizspriedumaini pārvarēt tās, kas šobrīd mums šķiet draudzīgas un labvēlīgas. Atsakaties no abām – patīkamām un nepatīkamām. Neļaujiet savam prātam aizmaldīties pasaules darīšanās. Nejaucieties ar citiem. Kā jūs izturēsieties un apiesieties savā dzīvē ar citiem, to pašu jūs savā, varbūt nezinānā laikā sagaidīsiet atgriežamies pie sevis atpakaļ. – Ja šī patiesība būtu vispārīgi pieņemta un atzīta, kas tad gan varētu atturēties, lai nebūtu universāli labs.

Kad “es” (ego) rodas, rodas arī viss cits, un kad “es” (ego) zūd, arī viss cits zūd. Jo labsirdīgāks ir kāds, jo labāk.

Ak, ja prāts ir zem kontroles, kāda tad nozīme tam, kur jūs atrodaties un ko jūs sastopiet!

OM TAT SAT

Svešvārdu paskaidrojumi

  • Atman – Absolutais gars.
  • Atmasvarupam – Atmana (Es) īstā, patiesā daba.
  • Atma-Vichara – introspekcija, ieskatīšanās Sevī.
  • Ahamkara – egoisms, savas personības sajūta.
  • Anugraham – labvēlība, žēlastība.
  • Antharmukha drishti – subjektīvā redze.
  • Ananda – svētlaimība.
  • Bahirmukha drishti – objektīvā redze.
  • Brahma – Dievs, Absolutais.
  • Dhyana – meditācija.
  • Dživa – individuālā dvēsele.
  • Gnanam – gudrība, zināšana.
  • Gnana drishti – gudrības redze.
  • Guru – garīgais skolotājs.
  • Isvara – kosmiskā dvēsele, Dievs radītājs.
  • Hridaya – sirds, prāts.
  • Karma – darbība; cēlonības un seku likums.
  • Kosha – tērps.
  • Krija – darbība.
  • Maunam – klusums, klusēšana.
  • Mantra džapa – svētu vārdu vai formulu atkārtošana.
  • Marthi dhyanam – meditācija par formu.
  • Mukti – brīvība.
  • Prana – kosmiskā enerģija, dzīvības spēki ķermenī.
  • Pranayama – dzīvības spēku kontrole ar elpas regulēšanu.
  • Sat-Chit-Ananda – Absolūtā eksistence, Absolūtā zināšana, Svētlaimība.
  • Sthula – rupjš (fizisks)
  • Sthula sharira – rupjais ķermenis (fiziskais ķermenis)
  • Sukshma – subtils, smalks
  • Sukshma shariza – smalkais ķermenis, dživa jeb ego.
  • Svarupa drishti -realā redze.
  • Šivasvarupam – sk. Atmasvarupam.
  • Satvisks – tīrs (pec garīgajiem principiem tīrs)
  • Svarupa – īstā daba.
  • Svarupa dhyana – meditācija par savu īsto dabu (Es), kā par Sat-Chit-Anandu.
  • Sukham – prieks.
  • Sarga – radīšana.
  • Sthithi – uzturēšana.
  • Samhara – iznīcināšana.
  • Sankalpa – motīvs.
  • Tatva – elements.
  • Trikala-veditvam – spēja zināt pagātni, tagadni un nākotni.
  • Tirodhanam – retrogressija.
  • Upadesa-Saram – mācību konspekts, arī viens no Šri Ramana Maharši darbiem.
  • Vasana – tendence.
  • Vichara – pētīšana, jautāšana, filosofiskā analīze.
  • Vairagyam – stāvoklis bez vēlēšanām.

 

OM TAT SAT